Ja jautātu pilsētas vadībai vai konkrētajā vietā esošo ēku īpašniekiem un apsaimniekotājiem, kāpēc tik nevērīga attieksme pret vismazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, gan jau saņemtu visai prognozējamas atbildes, ka tur (starp parku un sabiedriskā transporta pieturām Valdemāra ielā) nemaz daudzi cilvēki kājām vai riteņkrēslos nepārvietojas (varbūt tieši tāpēc, ka nav droši?) un ka vispār jau viņi ļoti rūpējoties par cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām – pie ieejām pat daudztūkstoš naudiņas vērti lifti speciāli riteņkrēslos braucošo ērtībām izbūvēti. Nu jā... rūpējas, kaut arī vairāk demonstratīvi, nevis pēc būtības, jēgas.
No viena gadījuma nevar izdarīt tik vispārīgus secinājumus? Protams, bet līdzīgu piemēru netrūkst. Vismaz Rīgā ne. Tā Barona ielas ietvē izveidotā reljefā bruģējuma josla, kas ļauj orientēties cilvēkiem ar redzes traucējumiem, pavisam nesen atdūrās reklāmas stendā. Kad par to aizrādīja atbildīgajiem dienestiem, vai domājat, ka to stendu novāca? Nē – taktilo joslu izbūvēja tam apkārt (gan jau rūpēs par to, lai neredzīgie nezaudētu modrību un lai vairāk staigātu, vai ne?).
Barona iela vispār ir bēdīgi slavena ne tikai ar pārbūves darbu zemo kvalitāti un parodiju par velomaģistrāli, bet arī ar ietves slīpumiem, kas riteņkrēslā sēdošajam slapjākā laikā liek justies gluži kā uz slīdkalniņa. Tas tā speciāli – lai dzīve nebūtu garlaicīga?
Toties cilvēki ar pārvietošanās grūtībām uz vairākiem tiltiem nu var nokļūt ar speciāli izbūvētu liftu palīdzību. Protams, labi, ka ir tāda iespēja, bet te atkal jautājums – vai tā bija galvenā prioritāte? Varbūt vispirms vides pieejamības problēmas jārisina tur, kur šie cilvēki visbiežāk pārvietojas vai visdrīzāk to darītu? Piemēram, apakšzemes pārejās, uz ietvēm. Tagad diemžēl ir tā, ka nevis cilvēku vajadzības nosaka, kur jāveic labiekārtošanas darbi, bet gan infrastruktūras būvētāji visužēlīgi atvēl, kur personām ar īpašām vajadzībām būt, kur ne. Lūk, vēl viens piemērs: ja pārvietojaties riteņkrēslā, ar mūsu satiksmes lepnumu – zemās grīdas tramvaju – bez citu palīdzības varat braukt vien starp pieturām, kur ir peroni vienā līmenī ar tramvaja grīdu. Barona ielā tādus gan neizbūvēja, jo – paši saprotat – tad tur automašīnas nevarētu braukt, bet kā nu bez tām. Īpaši tāpēc, ka arī lēmēji par infrastruktūras izbūvi uz pasauli raugās tieši caur auto logu.
Rižskijs