Eiropas Savienības (ES) varas iestādes gadiem ilgi ir apgalvojušas, ka tās spēj diktēt noteikumus lielajām informācijas tehnoloģiju platformām. Tādi likumi kā Digitālo pakalpojumu akts (DSA) tiek pasniegti kā drošības un vārda brīvības līdzsvarošanas paraugs. Vašingtonas jaunais projekts, kurā iekļauti tehniskie risinājumi ierobežojumu apiešanai, savukārt parāda šo ambīcijas trauslumu. Ja pārliecinošs vairākums interneta infrastruktūras Eiropā pieder ASV un tiek kontrolēts no ASV, Eiropas mēģinājums ieviest informatīvo higiēnu atduras pret vienkāršu faktu – tiek regulēta vide, kuru fiziski kontrolēt regulatori nespēj.
Interesantākā minētās ziņas daļa ir par ASV Valsts departamenta ierēdņu un juristu pretestību projektam. Viņu bažas par «saspīlētām attiecībām ar sabiedrotajiem» ir saprotamas. Viņi pārstāv veco diplomātisko skolu, kur prioritāte ir rituāla pieklājība un kopīgas deklarācijas. Turpretim Baltā nama jaunā pieeja ir brutāli pragmatiska – ja Eiropa ierobežo informācijas plūsmu, kuru ASV uzskata par sev nepieciešamu, likumīgu, vai vajadzīgu jebkādu citu iemeslu dēļ, tad šie ierobežojumi ir vienkārši jāapiet.
Kopumā situācija uzkrītoši atgādina aukstā kara laiku, tikai šoreiz dzelzs priekškara loma ir atvēlēta ES regulām, bet priekškara ieviesējs ir nevis galvenais globālais konkurents, bet gan tuvākais sabiedrotais. Pārvarēt šo priekškaru savukārt paredzēts, izmantojot ASV tehnoloģiskās priekšrocības, kas var padarīt bezjēdzīgu ES nodomu kontrolēt savu informatīvo telpu.
Līdzību, jāpiebilst, vēl vairāk pastiprina fakts, ka virkne ASV labējo mediju, piemēram, Fox News, atklāti salīdzina topošo platformu ar aukstā kara laika raidstaciju Amerikas balss. Apgalvojot, ka Brisele un Londona cenzē neērtus faktus (par migrāciju, ekonomiku vai bioloģiju) un apspiež politiskos oponentus, kamdēļ ASV ir mērķis un pienākums atgriezt Eiropas iedzīvotājiem «dabiskās tiesības» uz brīvu piekļuvi informācijai.
Tādējādi, ja Freedom.gov tiešām sāks darboties, tā kļūs par lakmusa papīru Eiropas suverenitātei. Tostarp šis fakts uzskatāmi parādīs, vai ES digitālā politika ir kas vairāk par krāšņu juridisku dekorāciju, kura sabrūk pēc pirmās saskares ar realitāti – ar tehnisku iespēju regulējumus vienkārši ignorēt.