Divi procenti, Eiropas armija

Tikšanās vienlaikus bija arī Trampa pirmā iepazīšanās ar ASV sabiedroto Eiropā politisko vadību, no samita tika gaidīts, ka Ziemeļatlantijas alianses vadošās valsts ASV prezidents skaidri formulēs savu nostāju attiecībā pret NATO. Pilnā mērā šīs cerības gan nepiepildījās, jo vismaz attiecībā uz politiskajiem mērķiem Tramps visbiežāk izvairījās no viennozīmīgiem formulējumiem un nesteidzās ar draudzības apliecinājumiem, ne vienam vien atsaucot atmiņā savu priekšvēlēšanu kampaņu, kuras laikā NATO tika dēvēta par novecojušu organizāciju. Protams, prezidents Tramps nevar atļauties to pašu, ko prezidenta amata kandidāts Tramps, taču kopumā radās iespaids, ka ASV prezidents nav īpaši augstās domās par Eiropas sabiedrotajiem.

Tramps arī konsekventi akcentēja nevis NATO piekto pantu vai kādas citas politiskās nostādnes, bet gan nepieciešamību palielināt alianses dalībvalstu militāros izdevumus līdz 2% no IKP. 2014. gadā panāktā vienošanās gan paredz, ka šī robeža jāsasniedz līdz 2024. gadam, tomēr sabiedrotajiem tika skaidri likts saprast, ka pasteigšanās ir ne vien vēlama, bet arī apsveicama.

Ja raugās no ASV viedokļa, tad vēlme pāradresēt ievērojamu daļu izdevumu Eiropas partneriem, protams, ir pilnībā saprotama, vēl jo vairāk tāpēc, ka ieguvējs nešaubīgi būs arī ASV militāri rūpnieciskais komplekss, kas saņems jaunus pasūtījumus. Tajā pašā laikā kontinentālās Eiropas lielvalstis, it īpaši Vācija, nav sajūsmā par nepieciešamību, lai arī cēlu mērķu vārdā, taču sākt tērēt daudzos miljardos mērāmas summas būtībā ASV ekonomikas atbalstīšanai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Vašingtonas jaunā politiskā programma un mērķi šobrīd ir neskaidri vai arī atsevišķos jautājumos atšķiras no Eiropas mērķiem un interesēm. Eiropai netrūkst savu, turklāt ļoti nopietnu problēmu, un ASV militāri rūpnieciskā kompleksa uzturēšana neatrodas tās prioritāšu sarakstā.

Pateicoties šādam fonam, nav pārsteigums, ka aizvien biežāk izskan idejas par Eiropas armijas nepieciešamību. Tāpat netrūkst ekspertu, kuri uzskata, ka daudzas Vācijas, kā arī Eiropas Komisijas darbības ir klusi un nemanāmi, taču mērķtiecīgi soļi apvienotās Eiropas armijas veidošanas virzienā. Protams, Berlīnes virsvadībā. Pagaidām gan nevar teikt, ka šīs darbības būtu vainagojušās ar kādiem vērā ņemamiem panākumiem, taču, ja domstarpības starp ASV un Eiropu saglabāsies, pieņemsies spēkā arī tendence, kas diezin vai ir laba ziņa Latvijai.