Dažādu jomu eksperti ir apkopojuši tiešām interesantas atziņas, kā atdzīvināt galvaspilsētas centru, un viens no iemesliem, kādēļ šie priekšlikumi šķiet loģiski un argumentēti, ir tas, ka eksperti diskusijās un ideju apspriešanā koncentrējušies nevis uz vienas sabiedrības grupas (patiesībā varētu pat teikt – brīžiem visskaļāk klaigājošās) interesēm, bet skatījušies uz iespējamiem risinājumiem plašā apvārsnī.
Neslēpšu, ar brīžiem visskaļāk klaigājošo sabiedrības daļu es domāju velobraucējus (patiesībā daļu no viņiem), kuri ar apskaužamu regularitāti atgādina par savām vēlmēm un vajadzībām, vienlaikus kā savu lielāko "ienaidnieku" definējot autovadītāju.
Tāpēc tiešām priecē tas, ka eksperti ir spējuši pārkāpt pāri "veloburbulim" un definēt potenciālos risinājumus Rīgas centra atdzīvināšanai, vadoties no visu sabiedrības grupu skatu punkta – domājot ne tikai par Rīgas centra un tā tuvuma iedzīvotāju vēlmēm un interesēm, bet arī par pilsētas viesiem, ģimenēm ar bērniem, gājējiem, lielāka un mazāka mēroga uzņēmējiem, arī velosipēdistiem, respektīvi, par ikvienu. Kā raksta LETA – darba grupa esot nonākusi pie kopsaucēja, ka cilvēks ir tas, kas veido Rīgas centru. Tieši tā – jebkuras sabiedrības grupas pārstāvis – gājējs, autobraucējs, velobraucējs, bērns, pieaugušais vai seniors ir tas, bez kura pilsētas ēku pirmo stāvu telpas paliks tukšas.
Ir ļoti naivi un patiesībā egoistiski domāt, ka kafejnīcas, veikaliņi un dažādu pakalpojumu sniegšanas vietas spēs pastāvēt un nopelnīt, ja nebūs radīta tāda vide, kurā ikvienam sabiedrības loceklim ir pieejams tieši viņam nepieciešamais un reizē interesējošais pakalpojums. Vai tas būtu eksotisku tēju un kafiju veikaliņš vai maza dārzeņu bodīte, bet varbūt tetovēšanas salons vai arī speciāla kafejnīca suņu saimniekiem, vai – tējnīca dambretes cienītājiem. Vārdu sakot – plašs piedāvājums ikvienai gaumei, tostarp respektējot, ka klients te nokļūs dažādi – vai nu kājām no blakus kvartāla, ar sabiedrisko transportu no kādas apkaimes, ar velosipēdu, bet varbūt tomēr ar automašīnu, jo tā viņam vienkārši ir ērtāk un drošāk. Un nav tā, ka visas šīs iespējas nevarētu savstarpēji sabalansēt. Skaidrs, ka var, tikai jautājums, vai visam pāri dominē personīgās kaprīzes vai tomēr vēlme redzēt pilsētu dzīvu un pieejamu ikvienam.