Dūklavu - arī kultūrai!

Vai valdībā nav neviens latvietis, kas ir spējīgs dot zvērestu ziedot tautai savu dzīvību un vadīt Latvijas republiku ar atdevību un piemēru? Vai tauta var atļauties valdību kas sola daudz, bet vada solījumus neturot? Vai karjēristi valdībā vedīs tautu uz iznīci (kā tas notiek šodien), bet paliksi sēdēt valdības krēslos un ar Briseles izpalīgu kāps (kā V. Dombrovskis, u.c.) labi atalgotos amatos? Kāpēc valdība no savējiem nepieprasa karavīra zvērastu: atdot Latvijai savu dzīvību, kad pienāk laiks cīnīties par tās esību? Kāpēc 100 gadu jubilejas gadā neviens no valdības karjēristiem šādu zvērastu no sevis nepieprasa, kaut dibināt Latviju prasija asinis? Kamēr nebūs zvērasts līdzīgs tam, kas dibināja šo republiku, mēs, šīs republikas iedzīvotāji, par pavirši vadītu valsts režimu NEBALSOSIM. Nāc līdz, ejam uz gaismu.

No mūsu mīļās elites nāk nevienlīdzīga attieksme pret nozarēm. 1994.gadā (žurnālā "Rīgas laiks") dzejnieks Imants Ziedonis savu sociālo skatījumu raksturoja šādi: „Mēs jau lielākā daļa te, Rīgā, esam laucinieki. Es pārstāvu lauciniecisko ideoloģiju visā — gan saimnieciskajā politikā, gan partiju politikā. (..) Nē, Rīgas stihija mani neinteresē. Es dzīvoju tādā kā izolācijā, iecistēti. Inteliģencē es vēl kaut cik apgrozos, bet fabriku cilvēki, piemēram, mani nekad nav interesējuši. Galu galā es jau tik plurāli esmu izniekojies, ka tas tik vēl trūka, lai man viss būtu jāzina. Es negribu. Ir tādas lietas, ko es negribu zināt.”