Sākotnējā atbilde tiek gaidīta jau 25. martā, kad ES dalībvalstu līderi (izņemot, protams, Lielbritānijas premjerministri Terēzu Meju) pulcēsies uz samitu Romā, kas rīkots par godu alianses dibināšanas jeb Romas līguma 60. gadadienai. Tomēr, ja sākotnēji bija paredzēts, ka Romā pieņems īpašu deklarāciju, kurā apliecinātu pārējo ES valstu uzticību vienotai Eiropai, tās ideāliem, tad samita priekšvakarā atklājusies virkne pretrunu starp ES dalībvalstīm, kuru priekšstati par iešanu uz gaišo eiropeisko nākotni atšķiras, kamdēļ arī deklarācijas liktenis ir neskaidrs.
Galvenais klupšanas akmens ir ideja par tā dēvēto divu vai vairāku ātrumu Eiropu, ko atbalsta ne tikai ES lielvalstis Vācija un Francija, bet arī Spānija un Itālija.
Šī koncepcija paredz, ka tās ES dalībvalstis, kuras vēlas, var pašu spēkiem turpināt ciešāku integrāciju. Tomēr, lai cik korekts arī nebūtu formulējums, aiz tā slēpjas visīstākās zemūdens klintis. Pēc daudzu ekspertu domām, vairāku ātrumu Eiropas ieviešana ne tikai atklāti atzīs bagātā kodola jeb centra, kā arī daudz nabadzīgākās perifērijas esamību ES, bet arī palielinās, nevis samazinās atšķirības, pretrunas un ekonomisko nevienlīdzību starp centru un perifēriju, tā nevis integrējot, bet gan dezintegrējot aliansi.
Koncepcijas aizstāvji norāda, ka vairāku ātrumu Eiropa un dažādu pakāpju integrācija ES dalībvalstu starpā jau pastāv de facto, jo ne visas ES dalībvalstis ir eirozonā vai Šengenas zonā. Tāpat tiek uzsvērts, ka nav iespējams liegt kādai ES dalībvalstu grupai integrēties ciešāk, ja šīs integrācijas pamatā ir savstarpējas vienošanās, ieinteresētība, kopējas vērtības utt. Faktu, ka ES perifērijas valstis, pat ļoti gribot, varētu kaut vai finansiāli nebūt spējīgas iekļauties daudzos integrācijas projektos, it īpaši, ja tie tiek īstenoti ar valstu pašu spēkiem, šajā versijā kautrīgi noklusē.
Rezultātā izveidojusies situācija, ka galvenokārt tā dēvētajā vecajā Eiropā un arī savienībā ietilpstošās Ziemeļvalstis vairs ne īpaši vēlas turpināt dzīvot demonstratīvi vienlīdzīgā ES, bet alianses trūcīgākās valstis – daļa Dienvideiropas, Austrumeiropa un Baltijas valstis – savā vairākumā kategoriski atsakās atzīt sevi par otrās šķiras eiropiešiem. Ja šīm pretrunām netiks rasts kaut daļēji pieņemams risinājums, tad ļoti ticama iespēja, ka vispārējā neskaidrība par nākotni kļūs par vēl vienu ES atklāti dezintegrējošu faktoru.
Uģis Adata