Sarakstu iesniegšanas beigās būs arī pilna skaidrība par to, cik daudzi no līdzšinējiem Saeimas deputātiem savu politisko karjeru vairs neturpinās (līdz šim par to varam spriest vien no viņu pašu deklarētā). Te divi aspekti. No vienas puses, politiķa zināšanas un pieredze (īpaši, ja darbojies varas partijā) ir liels resurss, ko būtu racionāli maksimāli izmantot. No otras puses, kadru mainība nepieciešama arī politikā. Tikai jautājums – kā tai jānotiek un cik lielā mērā. Protams, katrs no mums ir dzirdējis viedokli, ka visi Saeimā līdz šim savēlētie ir slikti, jāmaina pilnīgi visi, tikai tad varot cerēt uz ko labāku, tostarp tāpēc, ka vecie nesabojāšot jaunos. Pirmkārt, nekādi nevaru piekrist, ka visi ir slikti, bet, otrkārt, kā jau teicu, zināšanas, pieredze, izpratne par likumdevēja darbu ir milzīgs resurss, gluži kā tas ir visās citās jomās – ja mēs sagaidām profesionālismu no ārsta, skolotāja, ugunsdzēsēja, kāpēc gan tik pavirši dažkārt attiecamies pret profesionālismu politikā?
Bet tajā pašā laikā konkurences raisītai kadru mainībai arī Saeimā, protams, ir jābūt.
Vislabākais, ja tā notiek paralēli divos veidos – partijās ļoti mērķtiecīgi gatavo un virza priekšplānā jaunos līderus, neļaujot vecajiem dzelžaini iekrampēties reiz iekarotajos krēslos, un vienlaikus arī politikā ienāk pa jaunam politiskam spēkam, kas cilvēku cieņu izpelnās nevis ar populistiskiem saukļiem par to, cik visi citi slikti, bet gan ar labāku recepti jeb risinājuma piedāvājumu kādām vēlētāju skatījumā ļoti akūtām sadzīves slimībām. Tiesa, diemžēl arī šajā ziņā nav bez pārspīlējumiem – partijās jaunā paaudze netiek laista priekšplānā, savukārt partiju starpā konkurences cīņa izpaužas kā visu karš pret visiem. Raugoties nākotnē – uz situāciju pēc vēlēšanām –, jācer, ka jaunu vēsmu Saeimā būs gana daudz un vienlaikus tās neradīs lielu haosu ar savu diletantismu.