Galvenais – pieprasīt?

Tas nav nekas jauns. Jau sen ir tā, ka, līdzībās runājot, visi stāv lokā ap valsts maciņu un katrs velk to uz savu pusi. Viens – piepūtis vaigus, cits stenēdams, vēl kāds – skaļi bļaustīdamies vai vaimanādams. Jezga pamatīga, bet no vietas nekas nekust. Visas vajadzības svarīgas – veselībā, izglītībā, ārējā un iekšējā drošībā, sociālajā nodrošinājumā utt. –, un maciņš nav bezizmēra, tāpēc prasības cita citu līdzsvaro gluži automātiski. Ja visi iesaistītie vēl varētu kaut uz mirkli nomierināties, atslābt, daudzmaz objektīvi izvērtēt visu vajadzību kopumu, salikt prioritātes, finansējuma grafikus, bet nē – visiem visu vajag tūlīt un tagad, visiem bažas, ka jāprasa, kamēr izaugsmes gadi un šķietami ir, ko prasīt, jo vēlāk... kas gan var paredzēt, kā būs vēlāk. Un tas ir tik ļoti cilvēcīgi, ka katram atsevišķi grūti pat ko pārmest. Kopumam gan.

Par to, kā maciņu padarīt biezāku, pilnāku, diskusiju mazāk, jo pirmais risinājums, kas nāk prātā, lai to panāktu, saistās ar nodokļu paaugstināšanu, bet tas ir nepopulāri un priekšvēlēšanu laikā pat politiski bīstami. Otrs ceļš – dažādi risinājumi uzņēmējdarbības veicināšanai lielai daļai sabiedrības, no vienas puses, nav saprotami, tāpēc šķiet lieka resursu tērēšana, no otras puses, – rada iespaidu par deformācijām sociālā taisnīguma sistēmā, proti, ka valsts palīdz tiem, kam jau ir un kas paši var pelnīt, nevis tiem, kam nav un līdz ar to ir vislielākās vajadzības. Un ja vēl komplektā ar to nāk spekulācijas par dārgāko tiltu vai slimnīcu... nav brīnums, ka tik daudzi deputāti drīzāk aizraujas ar tēmām, kas pašiem varbūt ne tik tuvas, bet vēlētāju auditorijā pamanāmas (piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana vienīgajam mājoklim).

Valdības atskaitīšanās ir zīmīga arī ar to, ka ir ļoti skaidri nošķirams, kurš prasa rezultātu par it visu, kas valstī aktuāls, un kurš spiests taisnoties, ka šo "it visu" nav iespējis nodrošināt. Sanāk tāda kā demokrātijas lomu spēle, kurā iesaistās ne tikai opozīcija, bet arī savējie, pat labi zinot, ka no Saeimas tribīnes teikto jau sen vairums uztver vien kā tukšu fona skaņu, kas neko būtiski mūsu dzīvē nemaina.