Garantēto tirgu jautājums

Pamatus jaunajam ģeopolitiskajam vektoram Krievija ir būvējusi vairāk nekā desmit gadu garumā, tostarp atjaunojot valsts bruņoto spēku potenciālu, kā arī izveidojot ekonomisko sistēmu, kuru var dēvēt par valsts plānveida kapitālismu, kura ietvaros valsts, it īpaši gan valstij piederošās, gan lielās privātās kompānijas, darbojas kā vienota nacionālā korporācija. Šī sistēma ir līdzīga tai, kāda pastāv vēl vienā lielvalstī – Ķīnā, lai gan daudzas būtiskas nianses ir atšķirīgas no Ķīnas modeļa.

Ja vienkāršoti, Krievija vairāk nekā desmit gadu garumā mērķtiecīgi un plānveidīgi ir virzījusies pretim autonomas un pašpietiekamas ekonomiskās (bieži dēvētas arī par tehnoloģisko) zonas izveidei (vai atjaunošanai), kas vienlaikus ir sinonīms arī globālās ģeopolitiskās ietekmes atgūšanai. Savā ziņā paradokss, bet rietumvalstu ekonomiskās sankcijas šos centienus ir tikai veicinājušas, ļaujot Maskavai apspriest iekšējo opozīciju un paātrināt daudzus procesus.

Visu pasākumu (ne tikai ekonomisko) rezultāts ir Krievijas atgriešanās vienas no ģeopolitiskajām lielvarām statusā un pret ārējiem satricinājumiem vienas no pasaulē drošākajām, cik tas vispār ir iespējams, tautsaimniecībām izveide. Taču, lai šī sistēma varētu stabili pastāvēt, Krievijai ir nepieciešams garantēts tirgu apjoms, un tieši par šiem tirgiem arī rit cīņa.

Lai jebkura tehnoloģiskā zona varētu pastāvēt ilgtermiņā un būtu ekonomiski pamatota, nepietiek tikai ar militārām iespējām šo zonu aizstāvēt, kā arī galveno, zonas pastāvēšanai kritiski svarīgo tehnoloģiju esamību. Ir nepieciešams arī noteikts skaits patērētāju, kas ļautu vismaz strādāt bez zaudējumiem un nodrošinātu tālāku tehnoloģisko attīstību.

Atšķirībā no ASV un Ķīnas tieši garantēto tirgu apjoms ir galvenā Krievijas problēma. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka patērētāju skaitam šādos tirgos ir jābūt vismaz 250–300 miljoniem, bet pats absolūtais minimums ir 200 miljonu cilvēku. Maskavas gadījumā īstas pārliecības par garantētu šo tirgu esamību nav, jo postpadomju telpas autoritārajiem līderiem savs krekls īstermiņā ir acīmredzami tuvāks nekā Kremļa ilgtermiņa stratēģiskās intereses.

Lai arī ar atsevišķiem, taču nekritiskiem izņēmumiem, visus citus priekšnoteikumus savas tehnoloģiskās zonas izveidei Maskava ir radījusi, un šā iemesla dēļ šobrīd pašsaprotami sākas politiskā ekspansija. Uzskatāmākais piemērs ir Baltkrievijas virziens, lai gan ekspansija rit vienlaikus daudzos virzienos – no Vjetnamas līdz Uzbekistānai un Sīrijai. Mērķis ir iegūt galvenokārt ekonomisko kontroli, turklāt likmes ir ļoti augstas – Krievijas kā ģeopolitiskās lielvaras pastāvēšana ilgtermiņā.