Ko darīt? Ļauties, "lai upe mani nes", kā slavenā padomju laika multfilmā teica ezītis? Izskatās, ka vairums izvēlas tieši tādu risinājumu. Jo tā vieglāk. Pašam nekas nav jādara, svētki paši ienāk katrā mājā. Caur iepirkumu maisiņiem, caur radio, televīziju, tematiskām reklāmām datora un viedtālruņa ekrānā.
Jā, daži vēl mēģina turēties pretī, sakot: "Maniem bērniem būs nevis kaut kādi halovīni, bet gan mūsu pašu Mārtiņi", bet izskatās, ka no šādas pieejas var būt pat vairāk ļaunuma nekā labuma – kad teju vai visi vienaudži pošas ko šķietami krāšņu svinēt, bet kādam tas ir liegts, diez vai viņā veidojas vecāku gribētā nepatika pret šo svešzemju "modi" un milzu mīlestība pret mūsu senču paražām – drīzāk otrādi.
Vai risinājums būtu maksimāli komercializēt mūsu pašu tradīcijas, tā tiecoties vairot to konkurētspēju publiskajā vidē? Diez vai par to mēs paši būtu priecīgi.
Cita lieta – vairāk popularizēt to mūsdienu cilvēkam interesantāko, kas saglabājies no sentēvu tradīcijām, gan būtu lietderīgi. Kāpēc līdz šim tas nav izdevies? Manuprāt, lielākais šķērslis šajā ziņā ir lielā plaisa starp izpratni par to, kādas bijušas autentiskās tradīcijas un vēlmi tās tādā veidā saglabāt, no vienas puses, un moderno pasauli, kur tas viss neiederas. Kaut vai bluķa vilkšana, kas bija vienkārši noorganizējama vēl pirms simts gadiem, tāda vairs nav mājā ar centrālapkuri dzīvojošajiem. Vai ķekatnieku gājieni no mājas uz māju. Jā, arī Halovīna naktī bērni apstaigā mājas, bet tie ir... bērni. Ķekatās taču pamatā gāja pieaugušie, turklāt laukos – diez vai daudzi mūsdienās, kad vairums mīt apdzīvotās vietās, kur kaimiņi sveši, tam gatavi.
Un tomēr gan jau ir iespējams ieviest jaunas, taču mūsu folklorā, gadskārtu ieražās balstītas masu tradīcijas, noorganizēt ikgadējus veļu laika beigu svētkus. Tas padarītu gan šo tumšo gadalaiku daudz krāšņāku, gan veidotu izpratni, ka interesants var būt ne tikai ievestais, bet arī mūsu pašu tautas "pūralādē" atrastais. Bet valsts svētku pasākumu rīkotājiem būtu vairāk jāorientējas uz to, lai iesaistītu ikvienu, nevis demonstrētu šovu pasīvu vērotāju masām.
Una