Idejas vai labumu vārdā

Vispirms jau redzams, ka daudzviet aizgājēji arī paši nav nekādi politikas izcilnieki. Pavisam nesen notika pašvaldību vēlēšanas, un

zīmīgi, ka tieši tur, kur vietējo nodaļu līderi nav guvuši diez cik labus rezultātus, tie arī knašāki šīs kopumā arī valsts līmenī nepopulārās partijas pamešanā. Un otrādi – kur bijuši labi panākumi, nodaļa partijai lojālāka.

Vai visu vainu par pašu neveiksmēm korekti novelt uz augstāko vadību? Vai "kažoka maiņa", iekļaujoties kādā citā partijā vai veidojot savu, būs tas universālais risinājums, kā sevi turpmāk vēlētājam pasniegt par "baltu un pūkainu", politiski nevainīgu un tātad atbalstāmu? Šaubos. Jo vairāk tāpēc, ka mazā – pašvaldības – mērogā cilvēki cits citu pazīst, labi atceras, no kuru partiju sarakstiem iepriekš startēts, kas no solītā pildīts vai nepildīts utt. 

Tā ir partijas kā tādas vājuma pazīme, ka kāda nodaļa to pamet, vai tomēr šīs nodaļas biedru pašu vājums, jo cerējuši, ka organizācijas vadība gluži kā lokomotīve viņus vilks politikā, un, kad tas vairs nenotiek, tad iestājas vilšanās un apjēga, ka jākabinās klāt kādam citam? Bet no šī izriet jautājums – kāpēc cilvēki vispār apvienojas partijā? Tiešām, kādu ideju motivēti? Tāpēc, ka tur pulcējas līdzīgi domājošie? Taču, ja viņi pamet partiju, tad sanāk, ka šīs pašas idejas vairs nav aktuālas? Vai atkal – nav vairs to līderu, kuri ierindas biedru vārdā (un viņu vietā) tās idejas īstenotu? Ja šie jautājumi nedod atbildi, tad sanāk atkal runāt par pašlabumu pēc principa: kuram preciniekam lielāks auto, pie tā sēdīšos, bet, ja šis savu sadauzīs, meklēšu nākamo... 

Protams, ir labi, ka tie, kuri savu nākotni saista ar politiku, jau laikus parūpējas par starta laukumu un vairākus gadus līdz nākamajām vēlēšanām cītīgi strādā, veidojot potenciālo vēlētāju uzticību. Tomēr, lai kā katrs publiski argumentētu savu rīcību, jautājumus šāda politiskā staigāšana rada vairāk nekā viennozīmīgu atbilžu. To daļēji, protams, var izskaidrot ar to, ka katrs gadījums ir unikāls, un tomēr... 

Šeit runa par konkrētu partiju, taču šāda situācija var skart arī citas partijas no šobrīd politikā esošajām vai šādu "politisko staigātāju" nākotnē dibināmām.