Nesen aģentūra LETA vēstīja, ka, "lai gan tarifu piemērošanas kārtība, kas noteikta ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) lēmumu, paredz tarifu pārskatīšanu [..] divas reizes gadā, tomēr pastāv iespēja a/s Latvijas gāze tarifu mainīt biežāk".
Paralēli tam SPRK vēsta par siltumenerģijas tarifu kāpumu no 1. septembra daudzviet Latvijā. Tiesa gan, šie tarifi ir atšķirīgi, piemēram, Jelgavā – 85,82 eiro par megavatstundu (MWh), Daugavpilī – 122,55 eiro/MWh, bet Piņķos – 270,12 eiro/MWh. Stresu pastiprina arī tas, ka ziņas, kas nāk no elektrības tirgus, nav patērētājus iepriecinošas.
Saistībā ar siltumenerģijas tarifiem SPRK gan atgādina, ka mājsaimniecību rēķinos "ar 1. oktobri automātiski tiks piemērots valsts noteiktais atbalsts". Tāpat arī elektrības tirgū teorētiski ir iespējami patērētājiem labvēlīgi pavērsieni.
Tomēr situācija, kādā nonākusi Latvijas sabiedrība, ir sarežģīta. Protams, ir būtiski apzināties to, ka energoresursi kļūst dārgāki ne tikai mūsu valstī, bet gan daudzviet. Šonedēļ portāls Diena.lv, atsaucoties uz aģentūru Reuters, vēstīja, ka Eiropas Savienībā (ES) "gāzes cenas pieaug par 30%". Taču Latvijā apstākļi ir smagāki nekā daudzās citās ES dalībvalstīs vairāku faktoru dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas energosaimniecība gadiem bijusi cieši saistīta ar Krievijas dabasgāzes piegādēm, bet tagad ātri jārod alternatīvas. Otrkārt, tāpēc, ka mūsu reģionā klimats ir tāds, ka ik gadu sešus mēnešus – orientējoši no oktobra līdz aprīlim – apkure ir nepieciešama izdzīvošanai, un tas Latvijas iedzīvotājiem neļauj justies tik relaksēti kā dienvideiropiešiem. Treškārt, daudzi ES iedzīvotāju labklājību raksturojošie dati ir atklājuši, ka Latvijas sabiedrības turības līmenis ir viens no zemākajiem ES, un līdz ar to energoresursu cenu lēciens rada bažas par iespējām apmaksāt rēķinus. Šis aspekts savukārt neļauj mūsu valsts iedzīvotājiem justies tik mierīgi, kā jūtas daudz turīgākie Ziemeļvalstu un Vācijas iemītnieki.
Diemžēl pagaidām nerodas iespaids, ka gan tie mūsu politiķi, kuri jau ir pie varas, gan tie, kuri tiecas nokļūt pie varas pēc Saeimas vēlēšanām, ir sagatavojuši rīcības plānu, ko darīt tad, ja ziemā sociālā spriedze pieaugs līdz tādiem mērogiem, kādi Latvijā XXI gadsimtā vēl nav pieredzēti. Tāpat arī nerodas iespaids, ka energoresursu jomas uzņēmumi paturētu prātā mūžseno patiesību – ir bezjēdzīgi cenas celt augstāk par patērētāju pirktspēju.