Šajā kontekstā man ļoti patika advokāta Artūra Zvejsalnieka ieraksts Twitter, atļaušos citēt: "Jebkurā sevi daudzmaz cienošā valstī pēc šodienas Kalnmeiera atklāsmēm jāseko masīvai izmeklēšanai ar diviem iznākumiem – ja murgo prokurors, tad mainās prokurors, ja tā tiešām ir bijis, tad lido, un ļoti tālu, dienestu vadība, pirmkārt SAB, izpildītāji iet pasēdēt!" Tātad jārīkojas, ja situācija, kurā nonākusi tik augsta amatpersona, šķiet absurda vai ar noziedzības pazīmēm, nevis tas jāuztver par kārtējo izklaidi, visu pēc būtības atstājot, kā ir. Citādi nav īsta pamata runāt par to, ka vēlamies dzīvot tiesiskā valstī, vēlamies, lai augstajos amatos ir savas jomas autoritātes (kā tādas var būt personas, kuras izņirdzam neieklausoties?!), vai ka specdienesti rīkojas saskaņā ar likumu, nevis "revolucionāro sirdsapziņu" kā komunistu laikos.
Un runa šajā gadījumā ne jau par konkrēto personu vien. Līdzīgu piemēru netrūkst. Teiksiet – tā nebūtu, ja attiecīgā persona pati "neuzprasītos"? Bet no tā tad izrietētu, ka ideāls ģenerālprokurors būtu tas, kurš vispār publiski nekur neparādītos, izņemot oficiālus pasākumus, būtu medijiem nepieejams utt. Arī tas taču neliecinātu ne par viņa darba efektivitāti, ne to, kāda kārtība pārraugāmajā jomā. Jā, var teikt, ka kārtības arī tagad nav, bet par to tad arī konkrēti jārunā. Piesaucot faktus. Nopietni izturoties. Jo – vēlreiz – ar ņirgāšanos nekas uz labu nemainīsies. Nu labi, šim nervi neizturēs, kādā brīdī atteiksies no amata, bet vai pēc kaut kā tāda kāds labāks gribēs būt viņa vietā, zinot, ka arī var tikt izņirgts par katru sīkumu?
Un te nav runa par to, ka būtu ierobežojama vārda vai izpausmju brīvība. Drīzāk stāsts ir par to, ka liela daļa viedokļa publiski paudēju nedomā tālāk par savas smilšu kastes robežām, viņiem pietiek ar to, ka, metot smiltis citiem acīs, kādu brīdi var piesaistīt citu uzmanību. Kas ar valsti notiks pēc gada, diviem, trim, viņus neinteresē, jo tiktāl domāt laikam nav interesanti...
:(
Trollis JT
indulis