Redzam, ka ar vārdiem "par" un "pret" var izteikt teju vai vienādas domas. Pārmaiņas var prasīt, iestājoties gan par tām, gan ne mazāk asi – pret esošo "kārtību". Tiem, kas ir "par", laiku pa laikam ir skaidri jāapliecina, pret ko viņi ir, tāpat arī otrādi. Tāpēc, pirmkārt, ne mazāk svarīgs ir konkretizējums – kas tad seko šiem "par" vai "pret" – ko vēlas panākt un kā, bet, otrkārt, ne mazāk būtisks arī tas, cik liela ticība var būt attiecīgo personu nodomiem – vai tie tiešām vērsti uz pārmaiņām vai vien personisko labumu – ievēlēšanu.
Vispārzināms, ka Sobčaka tiek vērtēta visai pretrunīgi, jo vairāk tāpēc, ka pirms šī pieteikuma viņai bijusi personiska saruna ar Putinu. Savukārt mūsu "paristi" pēc skaļāka pieteikuma tā dīvaini pieklusuši – vai tiešām plānots izpausties vien tad, kad nāks tuvāk cīņa par Saeimas krēsliem?
Sobčakas gadījumā interesanti arī tas, ka viņa par sevi balsot mudina caur šo "pret" – ejiet uz vēlēšanām, viņa saka, jo citādi taču nevar saprast, ka jūs esat "pret", ka jums nav vienaldzīgs tas viss, kas notiek valstī. Ja savulaik vēlēšanu listēs esot bijusi speciāla aile "pret visiem" kā nodrošinājums tam, ka attiecīgo vēlētāju balsis nepārdala par labu kādam kandidātam, nu tādas izvēles neesot, tad nu atliekot vien izvēle – šī konkrētā "kandidāte pret visiem". Viņa personificējas nevis kā pie mums it bieži piesauktais "mazākais ļaunums", bet gan kā protesta balsojums.
Protams, tas nedod atbildi uz jautājumu: bet kas pēc tam? Jo nav piedāvājuma, kā visu to, pret ko vēršas, veidot labāk. Vien vēstījums, ka "viss ir slikti" un, ja jūs šai tēzei piekrītat, tad balsojot to apliecināt gluži kā interneta saziņas vietnēs ar "like".
Līdzīgā kārtā uz neapmierinātā elektorāta balsīm cer arī mūsu "parieši". Tas slēptā veidā ir ceļš, kā noturēt savējos pie varas. Sobčaku varam vērtēt kā Putina opozicionāru balsu nosmēlēju, bet mūsu Kustību Par – kā to cilvēku, kuri vīlušies Vienotībā, balsu uzlasītāju, lai gadījumā, ja abas organizācijas būs pārstāvētas nākamajā Saeimā, tas kopā atkal būtu pietiekami nozīmīgs spēks, lai pretendētu uz vietu pie valdības galda.
Bet tēze par balsojumu pret visiem uzmanību piesaista arī kontekstā ar pie mums aktualizēto iniciatīvu pret politiķu atturēšanos balsojumos. Tā arī ir alternatīva izvēle. Un var tikt izmantota kā par labu tiem, kas balso "par", tā tiem, kas "pret". Te svarīgs ne tas, ka tāda iespēja pastāv, bet tas, kāpēc to izmanto.
Trollis JT