Kurš kuru noņems no trases

Jā, var strīdēties par to, kā un kad drošības dienestiem jāsāk politiķu vētīšana, un pat par to, vai tā vispār ir attaisnojama, jo tā vai citādi runa ir par iejaukšanos politiskajā procesā un vēlētāju gribas koriģēšanu. Tomēr šāda diskusija, visticamāk, tiktu izmantota, lai sacaurumotu pielaižu sistēmu kā pēdējo buferi starp valsts drošību un tā apdraudējumu. Pat ja politologiem un citiem vērotājiem no malas tā izklausītos pēc sirdsšķīsta demokrātiska procesa.

Tādēļ īstais jautājums ir: kā tas nākas, ka valsts simtgadē un atjaunotā valstiskuma divdesmitgadē drošības dienestu lēmumam par pielaides piešķiršanu vai nepiešķiršanu jābūt pēdējam buferim, kam jānosargā valsts drošība? Kā iespējams, ka tiesībsargājošās iestādes ir piesegušas vai labākajā gadījumā tikai vērojušas kādas ar pietiekamu ietekmes potenciālu apveltītas personas kāpienu līdz politikas virsotnēm, lai tad ar pēdējo slepeno ieroci – Satversmes aizsardzības biroja (SAB) lēmumu par pielaides nepiešķiršanu – noceltu to no trases? Šie ir tie loģiski uzdodamie jautājumi, kuri Latvijas specdienestus stāstā par pielaidi kā politisko argumentu padara vienlīdz ietekmīgus, bet, ieskatoties rūpīgāk, arī ļoti vājus.

Nekad vēl Latvijas drošības dienestu autoritāte nav bijusi tik ievainojama kā šobrīd. Faktiski diskusiju par to, cik godīga ir pielaižu sistēma, var iedalīt laikā, kas bija pirms pielaides atņemšanas korupcijā apsūdzētajam Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, un laikā pēc tam. Līdz tam polarizētos viedokļus par pielaižu sistēmu varēja norakstīt uz diskutētāju politiskajiem uzskatiem.

Saskaņa skandēja, ka drošības dienesti viņu cilvēkiem atsaka pielaides, tā sodot par politiskajiem uzskatiem, bet Nacionālā apvienība – ka drošības dienesti ir Vienotības ietekmē un, atņemot pielaides viņu ministriem, tiek manipulēts ar politisko ietekmi par labu šai partijai. Pēc tam, kad pielaidi atņēma pie partiju vides nepieskaitāmajam, bet ārkārtīgi ietekmīgajam Latvijas Bankas prezidentam, pielaižu sistēmu dēvēt tikai par politisku manipulācijas ieroci ir pasaka, kas neiztur nekādu kritiku. Bet šis gadījums arī atsedza visu drošību dienestu vājās vietas līdzšinējā pielaižu praksē, jo skāra personu, kura gadiem ilgi bija baudījusi šo pašu dienestu augstāko uzticību.

Kamēr korupcija un ekonomiskie noziegumi netiks pielīdzināti tādiem pašiem valsts drošības apdraudējumiem kā, teiksim, īpašas attiecības Maskavā, valsts arī savā otrajā simtgadē klups pāri ciņiem un nepārraus politikas apburto loku, kurā sabiedrības prasības pēc pārmaiņām nomaina vēlētāju drīza vilšanās savā izvēlē.