Likumsakarīgs iznākums

Galvenā atšķirība – Tramps ir viennozīmīgi pats miermīlīgākais ASV prezidents ilgu gadu desmitu garumā. Neraugoties uz visu agresīvo retoriku, Tramps savas prezidentūras laikā atšķirībā no priekštečiem nav sācis nevienu karu, lai gan vairākkārt ir bijušas situācijas, kad karadarbības sākšana būtu tikai loģisks notikumu gaitas turpinājums, piemēram, Venecuēlā.

Tā vietā ASV prezidents vienmēr ir izvēlējies, runājot vienkāršā valodā, aizmirst atsevišķām valstīm vai to līderiem izteiktos (un ignorētos) draudus un izlikties, ka nekas nav noticis. Džons Boltons savukārt pārstāvēja vēl aukstā kara laika tā dēvētos vanagus, kuri vienmēr ir uzskatījuši militāru iejaukšanos par vienīgo pareizo risinājumu visās konfliktsituācijās. 

Jāatgādina, ka viens no ļoti būtiskiem iemesliem, kamdēļ Tramps reālu konfliktu vietā izvēlas tikai vārdiskus draudus un spēka demonstrēšanu, – šāda acīmredzami ir apzināšanās, ka ASV kā valsts potenciāls ir ievērojami sarucis, salīdzinot kaut vai ar pārdesmit gadu senu pagātni, un iesaistīšanās jebkurā jaunā plašāka mēroga konfliktā radīs vairāk problēmu nekā dos ieguvumu. Tāda ir objektīvā realitāte, kura nav atkarīga no politiķu vēlmēm un nostājas.

Pateicoties šādam fonam, Boltona iecelšana par ASV prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos (faktiski – cilvēku, kas ir viens no galvenajiem, bet atsevišķās situācijās – pats galvenais ASV ārpolitikas veidotājs) bija solis, kuru var vērtēt tikai kā iekšpolitisko kompromisu. Boltons prezidenta padomnieka amatā bija ne vairāk kā sava veida labas gribas žests un pamiera piedāvājums Trampa iekšpolitiskajiem pretiniekiem ASV.

Savukārt situācija, kad ASV prezidents īsteno vienu, bet viņa padomnieks nacionālās drošības jautājumos pavisam citu, ar prezidenta ne tikai starptautisko koncepciju, bet arī iekšpolitiskajām vēlmēm un nepieciešamībām nesaskanošu ārpolitisko kursu, pašsaprotami nevarēja turpināties bezgalīgi. Attiecīgi Boltona atstādināšana ir tikai likumsakarīgs un nebūt ne negaidīts iznākums. Tam bija jānotiek agri vai vēlu, nebija vienīgi zināms, kad tas notiks un kas kļūs par to salmiņu, kas izsmels Trampa pacietības mēru.

Boltona atstādināšana arī liecina, ka Tramps vairāk negrasās īpaši ceremonēties ar saviem iekšpolitiskajiem pretiniekiem. Nākamās prezidenta vēlēšanas vairāk nav aiz kalniem, priekšvēlēšanu kampaņas jau ir sākušās, un, ja labas gribas žesti ir saprasti nepareizi, tad tagad tā jau ir ne tik daudz Trampa, cik viņa oponentu problēma. Savukārt pārējai pasaulei, visticamāk, Trampa turpmākās prezidentūras laikā nāksies pieņemt viņa ārpolitisko kursu atbalstošu un īstenojošu padomnieku nacionālās drošības jautājumos.