Pret sarunu uzsākšanu iebilda Francija, kā arī Dānija un Nīderlande. Abas pēdējās samita gaitā gan daļēji mainīja viedokli, tomēr Parīze palika nepielūdzama, un jautājums nu jau kārtējo reizi tika atlikts. Lai ko tur neteiktu EK, abas šīs valstis atklāti neatbilst apvienotās Eiropas standartiem, bet dalība ES tām savulaik tika apsolīta kā sava veida atlīdzība par piekrišanu pievienoties Ziemeļatlantijas aliansei. Albānija jau ir NATO dalībvalsts, bet Ziemeļmaķedonija drīzā laikā gatavojas par tādu kļūt. Šāds samita iznākums daudziem kļuva par pārsteigumu lielā mērā tādēļ, ka iestāšanās sarunu uzsākšana nepavisam negarantē veiksmīgu iznākumu. Turcijas piemērs uzskatāmi liecina, ka process var ievilkties gluži vai līdz bezgalībai un zaudēt jēgu, abām pusēm labi saprotot, ka Turcija tā arī nekad nekļūs par ES dalībvalsti.
Attiecīgi arī šoreiz tika cerēts, ka ES vismaz pieklājības dēļ sāks iestāšanās sarunas, tomēr šīs cerības nepiepildījās. Starptautiskā situācija ir mainījusies, un konkrēti Francija neizrāda (un nekad arī nav izrādījusi) nekādu sajūsmu par iespēju nodarboties ar divu lai arī nelielu, taču nabadzīgu, korumpētu, organizētās noziedzības pārņemtu, kā arī plaša pretrunu un ambīciju spektra nomocītu Balkānu valstu uzturēšanu. Tieši tāpat Parīzes piedāvātajā nākotnes Eiropas vīzijā nav atvēlēts daudz vietas izteikti proamerikāniskām valstīm.
Dānijas un Nīderlandes gadījumos lielu lomu spēlē vēlētāju nostāja. Abās valstīs liela ietekme ir antiislāmiskām, pret imigrāciju noskaņotām partijām, un pie varas esošie politiskie spēki ar šo noskaņojumu nevar nerēķināties. Protams, ir arī valstis, kas vēlētos redzēt Albāniju un Ziemeļmaķedoniju (kuras ievērojamu daļu iedzīvotāju veido etniskie albāņi un kur attiecīgi ir liela Tirānas ietekme) ES sastāvā, it īpaši Itālija, kurai reģionā vēsturiski ir lielas intereses.
Kā noslēgsies šī epopeja, pagaidām nav skaidrs. Pastāv ticama iespēja, ka iestāšanās sarunas tomēr tiks sāktas, taču ievilksies jau līdz pieminētajai bezgalībai un pie rezultāta nenovedīs. Savukārt, ja vienprātību jautājumā par sarunu uzsākšanu panākt neizdosies, tad tas nozīmēs, ka 2019. ieies vēsturē kā gads, kad ES ir atklāti atteikusies no politiski motivētas, taču dalībai aliansē nepiemērotu valstu uzņemšanas.