Neviens, izņemot Makronu?

Pēc Makrona domām, tā vietā, lai domātu par peļņas gūšanu, Vācijai vajadzētu orientēties uz valsts un privātā sektora investīcijām citu eirozonas valstu ekonomikās, lai šādi nodrošinātu līdzsvarotāku attīstību. Intervija tika sniegta pirmās kopš Makrona ievēlēšanas Vācijas un Francijas ministru padomes tikšanās priekšvakarā, bet šīs padomes kopā sanākšanām vienmēr ir bijusi būtiska ietekme uz visas ES politiku. Tā kā izteikumi bija gana korekti, tie neizraisīja pārmērīgu rezonansi, tomēr tajā pašā laikā uzskatāmi parādīja, ka jaunā Francijas prezidenta galvenās konkurentes cīņā par valsts prezidenta amatu Marinas Lepenas priekšvēlēšanu karstumā izteiktais apgalvojums, ka "Franciju jebkurā gadījumā vadīs sieviete – vai nu es, vai Angela Merkele", negrasās piepildīties.

Makrons acīmredzami nevēlas samierināties ar Vācijas mazākā brāļa un rokas padevēja Vācijas kanclerei lomu, kādu bez īpašām pretenzijām pildīja abi viņa priekšteči Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands. Francijas un tās prezidenta izredzes panākt vismaz spēku līdzsvaru starp abām ES lielvalstīm arī nepavisam nav tik bezcerīgas, kā varētu šķist pirmajā brīdī.

Pēc Makrona atbalstītāju uzvaras arī Francijas parlamenta vēlēšanās viņam ir pavērušās iespējas beidzot reformēt stagnējošo un pārmēru kreiso valsts ekonomiku, turklāt Makronu šajā ziņā acīmredzami atbalsta arī pārliecinošs vairākums franču elišu. Pēdējais fakts ir īpaši nozīmīgs, jo ir maz šaubu, ka reformas pavadīs plaši protesti, tomēr bez elišu atbalsta protestētājiem nebūs daudz cerību uz reformu apturēšanu.

Tāpat Makronam ir lieliskas izredzes kļūt par ES mēroga reformu līderi, un viņa ārpolitiskās aktivitātes liecina, ka Francijas prezidents apzinās šo faktu. Lielbritānija, kura līdz šim bija galvenais pretspēks Vācijas dominēšanai, jau atrodas ES izejas durvīs, bet nevienas citas valsts, kas potenciāli būtu spējīga līdzsvarot Vācijas ietekmi, izņemot Franciju, savienībā vienkārši nav. Protams, Francijas politiskais un jo īpaši ekonomiskais potenciāls nav tāds kā Vācijai, taču tajā pašā laikā klusāka vai skaļāka neapmierinātība ar Berlīni ES dalībvalstu rindās ir gana plaša, nepieciešams tikai līderis, kas ir spējīgs šo neapmierinātību konsolidēt un novirzīt pa reformu ceļu. Pēdējais uzdevums solās būt pats grūtākais, jo ES netrūkst valstu, kuras vēlas mazāk Vācijas, taču vienlaikus arī nevēlas vairāk Eiropas.