Opozīcijas atgriešanās

Opozicionāri protestēja pret viņu kandidātu nepielaišanu dalībai municipālajās vēlēšanās Maskavā, un tie bija pirmie lielākie politiskie protesti Krievijas galvaspilsētā kopš 2012. gada. Aiz Krievijas robežām protestu nozīmīgums gan tiek pārspīlēts, tomēr zināmas problēmas varai tie ir radījuši.

Krievijas vēlēšanu sistēmas atšķirības no, piemēram, Latvijas ir, ka iespēja piedalīties vēlēšanās ir atkarīga no kandidātu spējas pirms katrām vēlēšanām īsā laikā savākt parakstus savam atbalstam. Nepieciešami 0,5% konkrētajās vēlēšanās reģistrēto vēlētāju paraksti, pie kam ir noteiktas augstas birokrātiskās prasības. Dati ir jāiesniedz noteiktā formā, lai veidlapas būtu mašīnlasāmas, lai gan realitātē tās sākotnēji pārbauda vietējo vēlēšanu komisiju darbinieki, nosakot parakstu atbilstību prasībām.

Šo iemeslu dēļ mazākām partijām vienmēr ir problēmas ar parakstu savākšanu. Tām nepietiek atbalstītāju parakstu savākšanai ar rezervi, kā to dara lielās partijas, bet daļa parakstu tiek atzīti par neatbilstošiem, atsaucoties uz tehniskajām prasībām. Visas Krievijas mērogā dalība vēlēšanās šā iemesla dēļ ir atteikta desmitiem visdažādākās ievirzes mazo partiju un neatkarīgo kandidātu. Gandrīz visi lēmumi, protams, nekavējoties tiek pārsūdzēti tiesās, tomēr visbiežāk tās apstiprina sākotnējos vērtējumus.

Pati par sevi šī likumdošana nav labāka vai sliktāka kā citās valstīs, tajā skaitā demokrātiskajās. Vājais posms ir izpildījums, it īpaši municipālajās vēlēšanās, kur kā vēlēšanu komisijas, tā tiesas ir saistītas ar administrācijām un vienmēr spēj atrast iemeslus oponentu diskvalificēšanai, pat ja pēdējie pretendē tikai uz dažām deputātu vietām. Bizness mīl klusumu, bet Krievijā municipālās domes ir izteikti saimnieciski (lasiet – biznesa) institūti, kam skandāli nav vajadzīgi.

Tajā pašā laikā Krievijas augstākajai vadībai nav vajadzīgi nebeidzamie ar nepielaišanu pie vēlēšanām saistītie skandāli, un atšķirībā no vietējām administrācijām dažu opozicionāru iekļūšana municipālajās domēs nekādas galvassāpes tai neradītu. Domājams, ka tieši ar šo faktu opozicionāri arī saista galvenās cerības.
Vienlaikus cits jautājums ir, ka Krievijas valsts varai nepieņemama ir pati doma par piekāpšanos nesankcionētu protestu priekšā, bet liberālajiem opozicionāriem citu politiskās cīņas metožu de facto nav. Attiecīgi arī spriedze mazumā neies, drīzāk gan otrādi, kas ir mīnuss varai un pluss opozicionāriem.​