Pēc daļas analītiķu domām, šis karš de facto jau ir sācies, kamēr vēl citi uzskata, ka konflikta potenciālās dalībnieces pagaidām atrodas tikai kādā sagatavošanās stadijā. Tajā pašā laikā situācija mūsdienu pasaulē ievērojami atšķiras no tās, kāda pastāvēja vēl pirms dažiem gadu desmitiem.
Ja pirmais aukstais karš bija divu atklāti naidīgu ideoloģiju un sistēmu cīņa par globāla mēroga dominēšanu, tad šobrīd vismaz nekādu ideoloģisku atšķirību starp lielvalstīm nav.
Ķīnas sociālistiskais vai Krievijas valsts kapitālisms no sava rietumu korporatīvā līdzinieka atšķiras vienīgi pēc formas, taču ne pēc būtības.
Arī globāla mēroga ambīciju atšķirībā no PSRS Eirāzijas lielvalstīm pagaidām nav un pārskatāmā nākotnē tādas diezin vai parādīsies. Ķīna tradicionāli ir noslēgta sistēma, un arī šobrīd par valsts prioritāti ir noteikta pārorientēšanās uz iekšējo attīstību. Savukārt Krievijas ekonomikas pieticīgie apmēri vienkārši neļauj valstij izvirzīt pārmērīgas ambīcijas. Tiesa, šie faktori nekavē abām valstīm izmantot jebkuru iespēju savas ģeopolitiskās vai ekonomiskās ietekmes palielināšanai aiz to robežām.
Rietumu galvenā problēma tikmēr ir sistēmiska iekšējā krīze, kuras spilgtākās izpausmes ir Brexit un Donalda Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu ar tai sekojošu iekšpolitisko būtībā haosu. Iekšējās pretrunas ne tikai ir mazinājušas kolektīvo rietumu ģeopolitisko konkurētspēju, bet novedušas pie tā, ka pie horizonta, lai arī tāla, taču
ir parādījies šķelšanās starp Eiropu un ASV rēgs.
Kopumā ir izveidojusies klasiskā situācija, kad dominējošā lielvara, šajā gadījumā ASV, vairs nespēj (nepietiek resursu, pastāv nopietnas iekšpolitiskās pretrunas), bet konkurenti jūtas pietiekami spēcīgi, lai vairs nevēlētos saglabāt esošo stāvokli. Tiek lēsts, ka pasaules (vai, ja precīzāk, tad rietumu civilizācijas) vēsturē šādu gadījumu ir bijis vismaz 14, un 12 no tiem ir noslēgušies ar liela mēroga kariem.
Tā kā kodolieroču esamības dēļ šobrīd liela mēroga karadarbība starp lielvalstīm nav reāla, bet ģeopolitiskā konfrontācija ar ļoti augstu ticamības pakāpi turpinās pieņemties spēkā, visaptveroša otrā aukstā kara iestāšanās varbūtība, pie kam ar nenovēršamu blakus efektu – nestabilitāti un bruņotiem konfliktiem tā dēvētajās perifērijas valstīs, ir daudz reālāka, nekā mums gribētos domāt. Latvija šajā karā, jāpiebilst, atradīsies frontes pirmajā līnijā, ko diezin vai var uzskatīt par iepriecinošu ziņu.
Juris
Pipars
Vai