"Galvenais mērķis ir pāriet no funkciju nodrošināšanas uz sistēmu, kurā nodrošina iepriekš definētu sabiedriskā labuma mērķu sasniegšanu," Ašeradenu citē aģentūra LETA.
Noteikti negribu noniecināt šo patiešām loģisko un vērtīgo ministra lēmumu, tomēr vienlaikus nevar izvairīties no tikpat loģiska jautājuma – kurā – pavisam attālinātā no Latvijas realitātes –dimensijā politiķi, ierēdņi un daudzie tūkstoši publiskajā servisā (šeit nedomāju pedagogus, mediķus un citus tiešos darba darītājus) strādājošo atrodas, ja līdz šai absolūti vienkāršajai, saprātīgajai atklāsmei viņi ir nonākuši tikai tagad – 2025. gadā, 33 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas.
Teju visus šos 33 gadus publiskā servisa uzturētāji – darba ņēmēji un darba devēji jeb visi kopā, nodokļu maksātāji – vairāk vai mazāk ir kritizējuši valsts pārvaldes un ierēdniecības rīcību ar valsts budžeta naudu, pārmetot gan izšķērdību, gan neefektivitāti, gan vienkārši nihilismu pret naudu, kuru viņiem uzticējuši nodokļu maksātāji. Taču gadu no gada birokrātiskā sistēma ir atradusi 100 un vēl tikpat daudz «argumentu», ar kuriem noraidīt tai paistos pārmetumus par valsts līdzekļu izkleķerēšanu, cenšoties pierādīt, ka nauda tiek tērēta pareizi un lietderīgi.
Paradoksālā kārtā tieši tagad, kad valsts finanšu situācijas ziņā esam jau nonākuši līdz brīvajam kritienam, ministrs nolēmis nākt klajā ar atziņu, ka sagaidāmās pārmaiņas ierēdniecības attieksmē pret nodokļu maksātāju naudas izlietošanu ir fundamentāla budžetēšanas un domāšanas procesa maiņa valsts pārvaldē, kas vistiešāk skars ierēdniecību. Attiecībā uz valsts budžeta turpmāko politikas attīstību uz rezultātu vērsta budžeta veidošana nozīmēšot fokusa maiņu no budžeta izlietojuma pieejas uz sasniedzamo mērķi un rezultātu, veicinot skaidru saikni starp piešķirtajiem resursiem un sasniedzamajiem rezultātiem.
Respektīvi, secinājums neiepriecinošs – pārfrāzējot ministru, 33 gadus valsts birokrātiskais aparāts ir dzīvojis pēc principa – tērējam (ne savu) naudu ar prieku un nenoslogojam sevi ar liekām pārdomām un analīzi. Tagad, kad naudas patiešām ir tik maz kā nekad, šķiet, ierēdniecībai beidzot nāksies vai nu mainīt savu attieksmi un rīcību, vai arī pamest siltās vietiņas. Jācer, ka vārdiem sekos arī darbi.