Pēdējais piliens?

Formāli protestu cēlonis ir lēmums par degvielas cenu paaugstināšanu un virkni citu izmaiņu, kuras visas sadārdzina personiskā autotransporta izmantošanu. Faktiski degvielas cenu paaugstināšana ir kļuvusi par pēdējo pilienu it īpaši vidusšķiras pacietības kausā, un protestēts tiek pret visām Franciju pārņēmušajām negācijām – sākot ar sociālo nevienlīdzību, bet beidzot ar vidusšķiras stāvokļa konstantu pasliktināšanos.

Tāpat par akciju mērķi ir kļuvis valsts prezidents Emanuels Makrons, kurš ne tikai tiek uzskatīts, bet arī ir starptautisko finanšu struktūru un korporāciju virzīts politiķis, pie kam šis fakts nekad nav ticis īpaši slēpts. Rezultātā Makrona aktivitātes prezidenta amatā slikti atbilst rīcībai, kādu no viņa gaidīja vēlētāju vairākums, un atbalsts Makronam ir pat zemāks, nekā pēc līdzīga atrašanās pie varas laika bija viņa priekštecim un arī visu jaunāko laiku nepopulārākajam valsts vadītājam Fransuā Olandam.

Piedevām Makrons izvairās tikties ar protestētājiem, deleģējot šo pienākumu premjerministram Eduāram Filipam, ar kuru "dzeltenās vestes" runāt nevēlas.

Šeit gan jāpiebilst, ka, lai arī Francija ir prezidentāla valsts, par iekšpolitiskiem jautājumiem tradicionāli atbild premjerministrs, kamēr prezidenta kompetencē atrodas galvenokārt ārpolitika.

Šī tradīcija ļauj Makronam distancēties no risinājumu meklēšanas, lai gan viņa popularitāti šāda rīcība nevairo.

Tikmēr "dzelteno vestu" protestus eksperti ir sākuši salīdzināt ar 1968. gada studentu nemieriem Parīzē, tomēr tiek uzskatīts, ka varas iestādēm izdosies protestus apslāpēt, tajā skaitā pozicionējot to dalībniekus kā radikāļus un ekstrēmistus. Tajā pašā laikā protestu apslāpēšana neatrisinās sociālā taisnīguma un sociālās valsts bojāejas problēmas, kā arī nemainīs faktu, ka no izslavētajām brīvības, brālības un vienlīdzības Francijā ir palikusi tikai brīvība, un arī tad ar apgrieztiem spārniem.

Tā savukārt ir slikta ziņa ne tikai Francijai, bet arī visai Eiropai. Gan tāpēc, ka liek šaubīties par Parīzes lomu apvienotajā Eiropā, gan tāpēc, ka katrs nākamais Makrona solis kapitālistiskā ultraliberālisma virzienā novedīs pie vēl vētrainākiem nemieriem, un franču piemēram agri vai vēlu, bet drīzāk jau agri, atradīsies sekotāji arī citās valstīs. Sliktākajā gadījumā rezultāts solās būt apmēram līdzīgs kā Argentīnā, kuru Francijas prezidents apmeklēja "dzelteno vestu" protestu laikā.