Pat ja konkrētā persona līdz šim nav bijusi politiski "iezīmēta", tas taču negarantē, ka tā jūnija sākumā nemēģinās iekļūt deputātos. Tad nu ej pēc tam skaidrojies. Tāpēc ir tā, ka no kolēģiem, īpaši tiem, kuri strādā sabiedriskajos medijos, aizvien biežāk dzirdams: "Klau, nezini vai [uzvārds] nebūs starp deputātu kandidātiem? Varam viņu uzslavēt par savā jomā paveikto vai ne?" Citkārt intervējamajam pirms sarunas tā arī tieši pajautā: būsiet sarakstā vai ne?
Reklamēšanās ierobežojumi, protams, ir vajadzīgi, taču, to izpildi ik reizi vērojot, māc bažas, vai pārcentībā neiebraucam kādā dziļākā grāvī. Proti, valstiskā līmenī līdz ar to tiek vairota neuzticēšanās citādi cienījamiem cilvēkiem un vairīšanās kā no spitālīgajiem ne tikai no tiem, kuriem gribam uzticēt lemšanu mūsu vārdā, bet arī iespējamiem pretendentiem uz šo lomu. Arī dažu esošo deputātu viņa partija taču var vairs neiekļaut sarakstā, bet, kamēr tas nav noticis, formāls pamats ir izsargāties arī no tāda.
Teiksiet – tā vien žurnālistu problēma? Ne tikai. Līdz ar šo piesardzības un neuzticības režīmu ļoti daudz kas no vienkārši aktīvu cilvēku aktualizētā var tikt nesadzirdēts, bet kāds, kurš ko izcilu paveicis savā profesionālajā jomā, īstajā brīdī var nesaņemt pelnīto atzinību. Aiz piesardzības, ka nepieskaita to politiskajai reklāmai.
Priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumiem – vismaz tiem, kas attiecas uz personām, – tomēr būtu jābūt saistītiem ar to periodu, kad skaidri zināmi oficiālie deputātu kandidātu saraksti. Jā, tas saīsinātu limitēto laiku, jā, netrūktu tādu, kas to ļaunprātīgi izmantotu, bet tad vismaz būtu skaidri un korekti spēles noteikumi, nevis neskaidru ēnu ķeršana.