Abos gadījumos ir skaidrs, ka vēlētāji ir novērsušies no valdošās varas un ka (it īpaši Francijā) ir ievērojami pieaudzis atbalsts nesistēmiskām, būtībā nacionāli konservatīvām partijām, kuras iepriekš bija ieskaitītas margināļu un populistu kategorijā. Pie kam līdzīgas tendences pastāv un vēršas plašumā ne tikai abās minētajās valstīs.
Atbilde uz jautājumu – kādēļ tā? – acīmredzami ir meklējama teorijā par vēstures beigām. Versija par to iestāšanos kļuva par dominējošo pēc aukstā kara, un viens no šīs dominēšanas rezultātiem bija arī jauna veida politiķu parādīšanās pirmkārt jau rietumvalstīs. Lielā mērā izņēmums saprotama iemesla dēļ (vienīgās globālās lielvaras statusa) bija ASV.
Klasiskos, par nākotnes vīzijām asām cīņām gatavos politiķus nomainīja pelēcīgi politikas birokrāti, bet atšķirības starp tradicionālajām politiskajām partijām visbiežāk kļuva simboliskas. Tikai vienas, pie kam ideoloģizētas nākotnes vīzijas (neoliberālās globalizācijas) esamība neparedz atšķirīgus redzējumus, bet politiķa galvenā prasme šādā sistēmā ir spēja pat ne tik daudz atklāti, cik aizkulisēs virzīt viņu deleģējušo vēlētāju, grupu, valstu, u. c. intereses.
Šobrīd ir izaugusi jauna politiķu (un ne tikai politiķu) paaudze jeb triumfālisti, kas nezina citu sistēmu kā tikai esošo un citu politekonomikas modeli kā tikai neoliberālā globalizācija. Un attiecīgi slikti saprot, ko darīt, kad kā lavīna pieaug sistēmas iekšējās pretrunas, raisot vēlētāju neapmierinātību, un kad nerietumu valstis atsakās spēlēt pēc esošajiem noteikumiem.
Rezultāts ir pieaugošs vēlētāju atbalsts tiem spēkiem, kuri piedāvā vismaz kādus alternatīvus redzējumus, kā arī apzināti vai neapzināti mēģina reanimēt klasisko politiku. Pie kam t. s. esteblišments pacelt izaicinājuma cimdu atsakās, tā vietā vai nu pakļaujot oponentus obstrukcijai, vai arī iekļaujot viņus esošajā sistēmā.
Pagaidām šie principi darbojas, tajā skaitā tādēļ, ka mainās un pielāgojas arī vakardienas margināļi. Arī līdz kritiskajai masai (elektorālajām vai pat sociālajām revolūcijām) ir tālu. Vienlaikus – ja nebūs adekvātas reakcijas uz vēlētāju pieaugošo pieprasījumu pēc piedāvājuma dažādības, tad pat labākajā gadījumā kaislības, līdzīgas kā Francijā, kļūs par ikdienišķu parādību veselā plejādē pirmkārt jau Eiropas valstu.