Saprot risku. Kāpēc ignorē?

Piemēram, 74% aptaujāto atzīst, ka ir ieinteresēti saņemt informāciju par ugunsdrošību. Tātad problēmas aktualitāti apzinās. Bet paskatīsimies, kā šī izpratne izpaužas konkrētā rīcībā. Dūmu detektorus par svarīgiem atzīst 68%, bet tajā pašā laikā tikai 9% mājokļu tādi ir uzstādīti.

Atrunas par iemesliem, kāpēc detektorus nav iegādājušies, šķiet smieklīgas

– neesot bijis laika, netic, ka palīdzēs, nezina, kā to uzstādīt utt. Piedodiet, mēs nedzīvojam informatīvi izolētā vidē – ja ir interese, pastāv milzum daudz iespēju noskaidrot gan to, cik ļoti un kādos gadījumos šāda ierīce var līdzēt, gan to, kā ar to apieties. Tāpēc šajā gadījumā vairāk gribētos ticēt, ka cilvēki, atbildot uz jautājumu par ieinteresētību, ir, piedodiet, vienkārši melojuši. Un tas tiešām ir skumji, zinot, cik maz laika un līdzekļu prasa šīs tik ļoti elementārās ierīces iegāde un uzstādīšana un cik liels apdraudējums var būt, ja cilvēki laikus nemana, netiek kaut vai ar skaņas signāla palīdzību brīdināti par ugunsnelaimi. Kad tāda notiek, interneta saziņas vietas pilnas ar žēlabām, līdzjūtībām, arī nosodījumu, ka ugunsnelaimē cietušie apdraudējumu nav spējuši pamanīt laikus, bet... cik daudzi no tiem, kas šajās emociju izpausmēs iesaistās, paši ir parūpējušies par savu drošību kaut vai ar nieka detektora palīdzību?

Satraucoši arī tas, ka liela daļa no tiem, kas pret savu drošību izturas nevērīgi, jau savulaik cietuši ugunsnelaimē vai zina radiniekus, kurus tā piemeklējusi. No kļūdām nemācās. Kāpēc? Iedomājušies, ka būs dota iespēja dzīvot vairākas reizes? Ja vienreiz paveicās, tā būs vienmēr? Drīzāk – nedomā vispār.

Teikto spilgti apliecina arī fakts, ka šogad dzēsts jau krietni vairāk nekā simt kūlas ugunsgrēku. Katram skaidrs, ka tā neaizdegas pati no sevis, vismaz šajā gadalaikā arī ne no nevietā izmesta izsmēķa – visos gadījumos pamatā bijusi apzināta rīcība. Dedzināts, lai novērstu savas neizdarības, nesaimnieciskuma sekas? Par katru cenu, pat, iespējams, ļoti augstu?

Kā pret šādu attieksmi cīnīties? Redzam, ka sodi un moralizēšana nelīdz (vismaz ne kūlas dedzināšanas gadījumos). Izglītošanas kampaņas acīmredzot arī līdz īstajai mērķauditorijai nenonāk. Dāvāt dūmu detektorus gluži kā atstarotājus gājējiem? Piemaksāt par to, ka rudenī izpļauj zāli, lai pavasarī nebūtu vilinājuma to nosvilināt? Gan jau īsto recepti šai slimībai nezina neviens. Bet jāmeklē. Jo pretējā gadījumā apdraudējums ir arī apzinīgajiem – tiem, kuri kūlu nededzina, bet dūmu detektoru vismaz savā mājoklī lieto.