Seriāls par Rimšēviču

Saprotams, ka notikumu seriāls, kurā iesaistīts Rimšēvičs, ne tikai Latvijas varas institūcijas, bet arī ECB nostāda visai nepatīkamā situācijā. No vienas puses, valstu centrālo banku vadītāju, kuri vienlaikus ir augstas amatpersonas ECB vadībā, neatkarību garantē dalībvalstīm saistoša norma, ka viņus no amata pirms pilnvaru termiņa beigām var atcelt tikai ar tiesas spriedumu, bet, no otras puses, šajā gadījumā stāsts ir par iespējamu korupciju lielā apmērā.

Protams, neviens negaida, ka ES Tiesa nu mūsu tiesu vietā ātri pateiks, vai LB prezidents ir sodāms par līdzdalību kukuļa došanā vai pieprasīšanā. Es Tiesa var vērtēt, vai konkrētie amata pildīšanas ierobežojumi arī attiecas uz amata aizsardzības mehānismu. Un, jāsaka, arī ES Tiesa šajā gadījumā ir visai nepatīkamā situācijā, jo, no vienas puses, ir nevainīguma prezumpcijas princips, kas vismaz juristu vidū tiek uztverts kā svēts, bet, no otras, – attieksme pret gadījumiem, kad runa par iespējamu korupciju, ir īpaša, un, ja izmeklēšanas struktūras ar savu rīcību skaidri apliecinājušas, ka te ir pamats nopietnām apsūdzībām, diez vai kāds gribētu nostāties korupcijas piesedzēja lomā. Tāpat jāņem vērā starptautiskās sekas, proti, tā kā Rimšēvičs pats neatkāpjas, ja ES Tiesa lems, ka ierobežot viņa amata pilnvaras līdz notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās brīdim nedrīkst, var sanākt, ka pie ECB līderu galda būs tiesīga sēdēt smagos noziegumos apsūdzēta persona, kas starptautiski būtu ļoti nepatīkams signāls.

Tajā pašā laikā tā īsti nav pieļaujamas arī atkāpes no principa, ka tik augstām amatpersonām jābūt pasargātām pret politiskās varas centieniem pret tām vērsties, izmantojot administratīvos resursus. Gana daudz pieredzēts šādu varas izmantošanas gadījumu, kad ar lielu skandālu kāda persona tiek apsūdzēta sazin kādos grēkos, taču, laikam ritot, izrādās, ka izmeklētāju rīcībā nav gana daudz pierādījumu publisko apsūdzību novešanai līdz tiesai, kur nu vēl notiesājošam spriedumam.