Šķeļošā apvienošanās

Sinode kļuva iespējama tāpēc, ka Konstantinopoles patriarhāts, kas vēsturisku iemeslu dēļ tiek dēvēts arī par ekumenisko ("pirmo starp līdzīgajiem"), vēl oktobrī piekrita piešķirt apvienotajai baznīcai autokefāliju. Tiesa, kā liecina dokumenti, autokefālija būs atrodama tikai nosaukumā, kamēr faktiski tiks piešķirta tikai ierobežota autonomija Konstantinopoles patriarhāta sastāvā.

Apvienošanās sinodē personiski piedalījās Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš neatkarīgas pareizticīgās baznīcas izveidi ir padarījis par vienu no savas priekšvēlēšanu programmas stūrakmeņiem. Lai arī Porošenko uzsver notikuma vēsturisko nozīmi, tostarp kā kārtējo soli projām no Maskavas ietekmes zonas, realitātē apvienotās baznīcas nākotne ir neskaidra.

Atšķirībā no katolicisma pareizticībā nav vienota administratīvā centra. Ja ļoti vienkāršoti, tad visi lēmumi tiek pieņemti uz vienošanos pamata. Šī iemesla dēļ fakts, ka Ekumeniskais patriarhāts ir atsaucis savu 1686. gada lēmumu par toreizējās Kijevas metropolijas (kuras robežas ievērojami atšķīrās no mūsdienu Ukrainas robežām) nodošanu Maskavai, kā arī ir nolēmis uzskatīt par kanonisku apvienoto baznīcu, nepavisam nenozīmē, ka tāpat rīkosies arī pārējās kanoniskās baznīcas.

Kā uzskata daudzi pareizticības diplomātijas pārzinātāji, vairākums baznīcu šajā strīdā paliks Maskavas pusē, uzskatot Fanaras (rajons Stambulā, kurā atrodas Ekumeniskais patriarhāts) rīcību par nekanonisku, un par vienīgo kanonisko turpinās atzīt Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgo baznīcu. Pie tā ir vainojama ne tikai Maskavas ietekme, bet arī paši fanarioti, kuru centieni palielināt ietekmi, iejaucoties citu baznīcu iekšējās lietās, liek tām ar neuzticību raudzīties uz Stambulu. Ja spriedze pieaugs, pareizticībai draud šķelšanās starp Fanaras atbalstītājiem un pretiniekiem.

Ne mazāk sarežģīta ir situācija arī Ukrainā, kur Maskavas patriarhāta pareizticīgie joprojām ir lielākā kristīgā konfesija valstī, un pārliecinošs viņu vairākums neizrāda nekādu vēlmi iesaistīties apvienotajā baznīcā. Un tā kā pēdējā ir ne tikai reliģisks, bet lielā mērā arī politisks projekts, kuru vērienīgi atbalsta varas iestādes, tai jau ir radies kārdinājums ar administratīvām metodēm palielināt jaunās baznīcas sekotāju skaitu. Jau tāpat saspīlētajā situācijā tā būs pat ne dzirkstele, bet lāpa ticības pulvera mucā.