Šķeļošā apvienošanās

Paskaidrošu. Shēma ir reti primitīva – tiek atrasti pareizticīgie šķeltnieki, kā pie viņiem sauc sektantus, un legalizēti Konstantinopoles patriarhātā. Bērtulis atsaucas uz neesošo pareizticīgo baznīcas galvas statusu un izmanto amerikāņu atbalstu. Pēc tam viņš cenšas uzstāties kā samierinātājs, prasot sektantu iekļaušanu likumīgajā baznīcā, kas nozīmē viņa patriarhāta ietekmes pieaugumu uz šīs baznīcas lēmumiem, bet ja neizdodas, tad ar amerikāņu ietekmēto valdību atbalstu dibina savas stavropigas citu baznīcu kanoniskajās teritorijās. Iepriekšējais reiderisms tika sarīkots Bulgārijā, kur bulgāriem atsisties izdevās tikai ar lielām mokām, un beigās nācās iekļaut sinodē sektantus. Paralēli Ukrainai, pašlaik reiderisms ir izvērsts arī Serbijā un Moldovā, bet vēl citas baznīcas ir rindas kārtībā. Tie ne tuvu nav visi patriarha Bērtuļa "nopelni", bet nu iznākums ir tāds, ka Maskava, salīdzinot ar Stambulu, ir kā skaistule rīta rasā.

Autors šajā gadījumā ir sev neraksturīgi tolerants un visai atklāti simpatizē ukraiņiem. Patiesībā tikmēr var tikai minēt, kā ukraiņiem tas izdodas, bet viņi kārtējo reizi ir salikuši likmes uz sprāgušu zirgu – Konstantinopoles patriarhu. Bērtulis, kā tas tips saucas latviski, lai gan vairākumā valodu ir Bartolomejs, ir pārliecināts pareizticīgā papisma piekritējs, kurš sevi uzskata par visu pareizticīgo pāvestu. Papisma noliegšana tikmēr ir viens no pareizticības stūrakmeņiem. Līdz ar to Bērtulis pārējām baznīcām ar savu papismu, amerikāņu atbalstu un regulāri atkārtoto shēmu, ko biznesā sauc par reiderismu, ir kā bullim sarkana lupata, un ir skaidrs, ka viņa kārtējo reiderisko shēmu Ukrainā neviena sevi kaut nedaudz cienoša baznīca neatbalstīs.

Čekista deņisenko organizācijas draudze Ukrainā ir 4 tūkstoši, tā tagad pakļāvās Stambulai, bet likumīgajai Ukrainas Pareizticīgajai Baznīcai (autonomai baznīcai Maskavas Patriarhāta sastāvā), kura Stambulai nepakļaujas - nezinu cik tiešimiljoni...

neatkarību Stambula Ukrainas baznīcai nedod. Šai konkrētajai čekista Deņisenko vadītajai organizācijai viņi piešķir ierobežotu autonomiju. Deņisenko organizācija bija neatkarīga no citām baznīcām tieši pirms šis "apvienošanās", jo neviena baznīca viņus neatzina. Nevis tagad. Kad nu Bartolomejs sajuta iespēju būt saimnieks pār Ukrainas klosteriem, tad izdomāja atzīt. Bet apvienošanās vispār nebija, jo čekista Deņisenko vadītajai organizācija pievienojās tikai 2 bīskapi - pārbēdzēji no likumīgās Ukrainas Pareizticīgās baznīcas, kura sen ir reģistrēta Ukrainas valstī.

Ukrainas "neatkarīgās" viltusbaznīcas (jo nevar īstu baznīcu vadīt un tajā kalpot no likumīgas Baznīcas izslēgti bijušie garīdznieki) vadītājs ir Mihalis Deņisenko (čekas segvārds Antonovs), bijušais Kijevas metropolīts, kam atņemta svētkalpotāja kārta un kurš izslēgts no Bazmnīcas), kurš iebīdijis galvenā metropolīta amata savu cilvēku, iespējams, pat savu ārlaulības dēliņu.

Sedlenieks visai objektīvi apraksta situāciju, ja nu vienīgi diskutabs ir jautājums vai vairākums baznīcu atbalstīs Maskavu, vai aprobežosies ar to, ka neatbalstīs Stambulu. Ir aizdomas, ka ASV vēstniecības un amatpersonas daudzās valstīs stipri spiedīs uz svētajiem tēviem, un ne vienā vien vietā baznīcas, kas citādi būtu Maskavas pusē, paliks neitrālas. Un nesakiet, ka tā ir sazvērestību teorija vai Kremļa propaganda. Pirmā un pagaidām vienīgā, kas apsveica apvienoto sektantu baznīcu bija ASV vēstniecība Kijevā. Vēl skaidrāku mājienu ar mietu grūti iedomāties.