Taču savdabīgi, ka premjers savos izteikumos savā ziņā nonāk pretrunā pats ar sevi. Proti, kā raksta LETA, K. Kariņš aicinājis ņemt vērā, ka tieši vai netieši vairums degvielas nākot no Krievijas, līdz ar to – ja ir vēlme samazināt nodokļus, tas nozīmē turpināt dot Krievijai naudu, lai tā var turpināt būvēt tankus, sūtīt raķetes un iznīcināt Ukrainu. Ar to būtībā var saprast, ka premjers priecājas, ka lielie nodokļi mazinās "Krievijas izcelsmes degvielas" patēriņu un tādējādi mazinās Krievijas ienākumus. Lai arī kā tur būtu ar tieši Krievijas izcelsmes degvielas īpatsvaru Latvijas tirgū, savā ziņā premjera paustais izklausās loģiski.
Tomēr – jau nākamajā teikumā par to pašu nodokļu tēmu K. Kariņš pauž, ka nav pareizi samazināt valsts ieņēmumus, kas vajadzīgi aizsardzības stiprināšanai. Tieši šeit rodas pretruna premjeram pašam ar sevi. Ja rēķināmies, ka līdz ar degvielas cenas pieaugumu tās patērētāji (gan uzņēmumi, gan privātpersonas) sāks meklēt iespējas ekonomēt un degvielu pirks mazāk, it kā loģiski šķiet, ka līdz ar to arī valsts iekasēto nodokļu apjoms samazināsies, vai labākajā gadījumā paliks nemainīgs. Šajā kontekstā diezgan grūti izprast, kā premjers ir iedomājies ar šādu nostāju apvienot divas vismaz teorētiski nesavienojamas lietas.
Vienlaikus ironisku smaidu raisa K. Kariņa solījums rast risinājumu, lai mērķēti atbalstītu tās sabiedrības grupas, kuru maksātspējas līmenis kritīsies inflācijas dēļ. Lai gan no premjera teiktā varētu secināt, ka valdība jau teju līdz precīzai detalizācijas pakāpei apzinājusi tos, kurus it kā gatavojas atbalstīt, zinot līdzšinējo pieredzi ar "mērķētiem atbalstiem", diezgan ticami, ka beigās sabiedrība kopumā tiks atstāta viena aci pret aci ar jaunajiem izaicinājumiem.
Arī LETA atreferētā premjera frāze, ka patlaban notiek darbs pie tā, kas būtu pareizākās darbības, parāda patieso ainu. Proti, politiķiem un valsts pārvaldei ļoti patīk process kā darbība, jo tad var aizgūtnēm stāstīt par intensīvu darbu, kurā tiek domāts par vajadzīgajām darbībām. Taču politiķi aizmirst, ka sabiedrība viņiem piekrita maksāt algas nevis par procesu, bet par kvalitatīvu rezultātu. Šobrīd aizvien dominē process.