Sociālais kanibālisms

Viens – tā saukto latvisko partiju nemitīgie ķīviņi, kas neizbēgami vairo valstī līdz šim lielākā opozīcijas spēka – Saskaņas – izredzes reiz nokļūt valdībā. 

Otrs – atsevišķu mediju pārstāvju un arī šīs jomas ekspertu centieni nomelnot sev netīkamos kolēģus vai izdevumus, ar ko faktiski panākot vien to, ka cilvēki informāciju, kurai ir skaidri zināms avots, izmantos aizvien mazāk, attiecīgi ļaujoties dezinformācijas riskiem, ko rada interneta dzīlēs pieejamais saturs. Abos gadījumos satraukums ir nevis par kādu vienu spēles dalībnieku, bet gan "lielo bildi", kas veidojas kopumā.

Brīvdienās saliku vienā tabulā SKDS veikto aptauju datus, kas uzrāda partiju reitingus. Lai neizslēgtu tos, kuri mazliet zem 5% robežas, ņēmu vērā tikai to respondentu daļu, kam aptaujas brīdī bijis skaidrs, par ko balsot. Sasummēju rezultātus, ko var gūt Saeimā iekļūstošās latviskās partijas, un izveidoju līknes, kas parāda to kopējo spēku samēru divu gadu periodā salīdzinājumā ar Saskaņu. Aizdomas apstiprinājās – savā starpā plūkdamās, tā sauktās latviskās partijas "noēd" viena otru, tādējādi tikai nostiprinot Saskaņas pozīcijas, faktiski bruģējot tās ceļu uz būšanu pie varas ne tikai Rīgā, bet arī valsts mērogā.

Kā to novērst? Beidzot sākt runāt, ar ko viena vai otra partija un to piedāvātie mums būtisku problēmu risinājumi ir labāki, nevis nemitīgi skandināt, cik slikta ir viena vai otra. Celt partiju sistēmu, nevis graut.

Jo cik gan naivam (vai pat aprobežotam) jābūt cilvēkam, cerot, ka atliek vien nolinčot sliktos, lai vietā nāktu labie, – pat mūsu vēsture rāda, ka tā nenotiek.

Arī nesen politikā sevi pieteikušie ne ar kādu labāku piedāvājumu nenāk, vien ar veco dziesmu, cik kādi citi slikti. Vēlētājs, to dzirdot, vien atmet ar roku un uz vēlēšanām pošas aizvien negribīgāk. Atšķirībā no Saskaņas elektorāta, kam šie ķīviņi iet secen...

Mediju attiecībās identiska aina. Visi mēdzam šausmināties par interneta troļļiem, viltus ziņām un to ietekmi pat uz lielvalstīs notikušām vēlēšanām, bet ko paši darām, lai savas valsts informatīvo telpu stiprinātu? Neko. Vēl sliktāk – reģistrēto, tātad par satura patiesumu likuma priekšā atbildīgo mediju starpā notiek nemitīga cīņa, par kuras rezultātu nevienam no mums pašiem nav ne mazāko šaubu – uzvarētāja nebūs. No ticama satura aizbaidītie lasītāji neatgriezīsies. Paši tos būsim atdevuši troļļu rokās un pēc tam brīnīsimies, vai tiešām cilvēki nesaprot, par ko balso...

Tāpēc sociālā kanibālisma vietā mudinu vairāk diskutēt par radio jau aktualizētu tēmu "Kā labāk dzīvot?".