Solis ar ļoti tālejošām sekām

Neilgi pēc tam rīkojumu apstiprināja arī Indijas parlaments, kurā pēc nesen notikušajām vēlēšanām Modi vadītā Indijas Tautas partija ieguva konstitucionālo vairākumu. Līdz ar šo balsojumu ir beigusi pastāvēt vairāk nekā 70 gadu ilgusī situācija, kad Džammu un Kašmīras varas iestādes un parlaments varēja atteikties pildīt no Ņūdeli nākušus likumus un lēmumus, tāpat štats zaudē virkni citu tiesību un privilēģiju, bet budistu apdzīvotā Ladākha vispār tiek izdalīta kā atsevišķa teritorija un pāriet tiešā valdības kontrolē.

Formāli šis lēmums ir tikai Indijas iekšējā lieta un nepiesaistītu īpašu uzmanību, ja vien Džammu un Kašmīra kopš 1947. gada ilgstoši nebūtu viena no teritoriālo konfliktu un terorisma visvairāk plosītajām vietām pasaulē. Divi no četriem Indijas un Pakistānas kariem ir izcēlušies tieši par Džammu un Kašmīru, un štats ir sadalīts ne tikai starp abām šīm valstīm – ap 10% Džammu un Kašmīras kontrolē arī Ķīna, kura gan atšķirībā no Indijas un Pakistānas nepretendē uz visu štata teritoriju.

Par problēmu cēloni savukārt kļuva fakts, ka Britu Indijas dalīšanas laikā divās valstīs tobrīd formāli neatkarīgās Džammu un Kašmīras maharadža Ranbirs Singhs (sikhs) pretēji iedzīvotāju vairākuma vēlmēm pieņēma lēmumu iekļauties Indijas sastāvā ar autonomijas tiesībām "uz nenoteiktu laiku". Tikai pēdējos trīs gadu desmitos situācija štata Indijas daļā ir kļuvusi mierīgāka, tomēr spriedze saglabājas augstā līmenī, jo vietējo musulmaņu vairākums nelolo siltas jūtas pret hinduistu Indiju un labprātāk redzētu sevi Pakistānas sastāvā.

Pateicoties šādam fonam, daudziem negaidītais lēmums likvidēt Džammu un Kašmīras autonomiju, kas līdz šim kalpoja par sava veida zibensnovedēju, ir solis ar tālejošām sekām ne tikai štata Indijas daļai, bet arī valstij kopumā, turklāt likmes ir ļoti augstas. Modi ir apsolījis Indijai ekonomisko izrāvienu, taču, lai to īstenotu, ir nepieciešams konsolidēt valsti, kurā mīt vairāk par sešiem simtiem dažādu tautību un kur daudzu štatu reālā autonomija daudz neatšķiras no līdz šim oficiāli atļautās Džammu un Kašmīras autonomijas.

Tā kā vismaz 400 miljoni mazākumtautību pārstāvju un citticībnieku ne īpaši uzticas hinduistu nacionālistiem, Modi nākas variēt starp burkānu – ekonomiskās situācijas uzlabošanos – un pātagu jeb nepakļāvīgo savaldīšanu ar nepieciešamības gadījumā nebūt ne demokrātiskām metodēm. Par otrās metodes pielietošanas mērķi savukārt ir izvēlēta Džammu un Kašmīra, acīm redzami vadoties pēc principa – ja izdosies ieviest Modi vēlamo kārtību tajā, tad pārējā valsts teritorijā tas būs izdarāms jau ievērojami vieglāk. Savukārt, ja neizdosies, tad pastāv ticama iespēja, ka Indijas ekonomisko izrāvienu nāksies atlikt uz nenoteiktu laiku.