Patlaban spriedzei nav pamata, jo maijā apkures sezona jau praktiski ir beigusies. Taču SPRK dati par siltumenerģijas tarifiem Latvijas apdzīvotajās vietās atklāj kādu tendenci, ko nevajadzētu atstāt bez ievērības jau tagad, pavasarī, un šī tendence ir ārkārtīgi lielās tarifu atšķirības. Tā, piemēram, Daugavpilī un Rēzeknē, pēc SPRK maija datiem, atšķirība ir pat lielāka par 100 eiro – Daugavpilī tarifs ir 94,32 eiro/MWh, bet Rēzeknē – 198,13 eiro/ MWh. Ar iespaidīgiem tarifiem izceļas arī nelielas apdzīvotās vietas Zemgalē – Ānes ciems un Brankas ciems, valsts centrālajā daļā atrodamā Olaine un vēl dažas apdzīvotas vietas Pierīgā. Būtiski gan ir piebilst, ka tarifi mēdz mainīties – gan augt, gan samazināties, un, piemēram, 16. maijā SPRK informēja par tarifu izmaiņām Aizkrauklē, Baložos un Brocēnos.
Protams, var kritizēt tās pašvaldības, kuru teritorijās tarifi ir augsti. Var teikt, ka gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem, gan valsts un pašvaldību sektoram vienkārši jāsaprot – Latvijas klimats ir tāds, ka ik gadu aptuveni no oktobra līdz aprīlim jārēķinās ar lieliem tēriņiem par siltumenerģiju. Baltija nav Dienvideiropa, kur klimats ļauj iztikt gandrīz bez centralizētās siltumapgādes, gada vēsākajās dienās siltumu telpās nodrošinot ar, kā tagad moderni teikt, mobilajiem siltuma avotiem, t. i., elektriskajiem sildītājiem.
Tomēr, ja jau rudenī mūsu valstī siltumenerģijas tarifi augs līdz tādam līmenim, ka reālas grūtības apmaksāt ikmēneša rēķinus radīsies ne tikai pašiem trūcīgākajiem iedzīvotājiem, bet arī vidusslānim – vidējās mēnešalgas, kas pērn bija nepilni 1300 eiro bruto, saņēmējiem, tad pie varas esošajiem politiķiem risinājumi būs jāmeklē visai steidzīgi.
Tāpēc sociāli atbildīgi būtu arī nākamajā apkures sezonā piemērot tādu valsts atbalstu kā visā Latvijā noteiktus siltumenerģijas tarifu griestus. Pretējā gadījumā sabiedrībā var rasties spriedze, ko īpaši saasinātu tādi gadījumi, ka jau minētajās pilsētās Rēzeknē un Daugavpilī, kuras šķir tikai 85–90 kilometri un kurās sociālekonomiskā situācija ir līdzīga, iedzīvotāju rēķini par siltumenerģiju visai radikāli atšķirtos. Hipotētiski var pieļaut, ka izmaksas par divistabu dzīvokļa apkuri vienā Latgales pilsētā var būt tikpat lielas kā par četru istabu dzīvokļa apkuri otrā tā paša reģiona pilsētā, un tas nu gan neliecinātu par sociālo taisnīgumu valstiskā mērogā.