Ukrainas kārtējās krustceles

Oficiāla apstiprinājuma šai informācijai pagaidām gan nav, un attiecīgi var arī gadīties, ka apgalvojumi par gaidāmajām pārmaiņām ir tikai ieinteresēto personu iniciētas baumas.

Ieinteresēto personu Ukrainā, kuras ekonomikā un politikā ievērojamu lomu spēlē neliels skaits vietējo oligarhu, tikmēr netrūkst.

Tajā pašā laikā Gončaruka iespējamai atstādināšanai ir arī virkne objektīvu iemeslu.

Gados jaunais Ukrainas premjerministrs un viņa komanda, kas ciešās saistības ar amerikāņu miljardiera Džordža Sorosa struktūrām dēļ valstī tiek dēvēta par ''sorosēniem'', pusgadu ilgās atrašanās pie varas laikā tā arī nav spējuši attaisnot sākotnējās cerības uz pārmaiņām. Tāpat premjers un viņa līdzgaitnieki vairākkārt ir atklāti nodemonstrējuši savu nekompetenci, kas novedis pie ievērojama viņu antireitingu kāpuma.

Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, ap divām trešdaļām valsts iedzīvotāju vēlas gan Gončaruka, gan valdības demisiju.

Kopējo noskaņojumu pastiprina arī tālāka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Lai arī statistikas dati liecina, ka valsts IKP pieaug, eksperti atzīst, ka tas notiek galvenokārt uz nacionālās valūtas grivnas kursa, kā arī ārvalstīs strādājošo ukraiņu naudas pārskaitījumu rēķina. Vairākumā reālajai ekonomikai svarīgu rādītāju tikmēr turpinās konstanta lejupslīde, tostarp rūpnieciskās ražošanas apjomi krītas, pie kam jūtami, jau astoņus mēnešus pēc kārtas.

Premjera un valdības zemā popularitāte jūtami ietekmē arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska reitingus. No vēl nesenajiem 73% atbalsts viņam šobrīd ir sarucis līdz 40% optimistiskajos vai arī līdz mazāk par 25% pesimistiskajos sabiedriskās domas aptauju variantos. Šā gada otrajā pusē valstī savukārt ir gaidāmas vietējās vēlēšanas, un ir skaidrs, ka, pastāvot līdzšinējai tendencei, prezidenta partijai Tautas kalps ir ļoti niecīgas cerības tajās uzvarēt.

Uz šāda fona nepopulāra un nekompetenta premjera, kā arī atsevišķu ministru nomaiņa var palīdzēt Zelenskim un attiecīgi arī viņa partijai atgūt vismaz daļu vēlētāju atbalsta. Savukārt Tigipko par reālāko Gončaruka aizstājēju tiek uzskatīts galvenokārt tāpēc, ka visos Ukrainā piedzīvotajos pārmaiņu laikos ir spējis saglabāt vairāk vai mazāk labas attiecības ar visiem galvenajiem politiskajiem spēlētājiem, kā arī savu zināšanu par ekonomiku dēļ.

Tajā pašā laikā medaļai gan ir arī otra puse.

Ir maz šaubu, ka Ukrainā šobrīd rit asa cīņa par varu un resursiem starp vietējiem oligarhiem un nosacīto ārvalstu kapitālu, galvenokārt saistītu ar ASV Demokrātisko partiju. Un Gončaruks pamatā ir pēdējā pārstāvis, bet viņa potenciālais aizstājējs Tigipko tiek uzskatīts par savu cilvēku oligarhu kompānijā. Un ir vairāk nekā grūti pateikt, kurš no abiem variantiem ir mazākais ļaunums