Diplomātiskais konflikts uzliesmoja pēc tam, kad Kanādas Ārlietu ministrija savā Twitter profilā aicināja Saūda Arābiju "nekavējoties atbrīvot" divas jūlija beigās apcietinātās sieviešu tiesību aktīvistes. Saūda Arābija uz ierakstu reaģēja zibenīgi, pasludinot to par iejaukšanos valsts iekšējās lietās, atsauca no Kanādas savu vēstnieku, pasludināja par persona non grata Kanādas vēstnieku Saūda Arābijā, kā arī paziņoja par vairāku sadarbības projektu ar Kanādu pārtraukšanu dažādās jomās.
Principā šajā brīdī vajadzētu sašust visu rietumvalstu valdībām. Pirmkārt, Saūda Arābija un cilvēktiesības, it īpaši sieviešu tiesības, tiešām ir grūti savienojami jēdzieni. Piedevām vēl islāma valstīs reliģija un valsts ir vienots veselums, kamdēļ pārkāpums pret valsti viegli var pārtapt arī par ticības noziegumu ar visām no šī fakta izrietošajām šariāta likumdošanā paredzētajām sekām. Šariāta likumdošana savukārt nemēdz izcelties ar humānismu, kamdēļ nāvessodi Saūda Arābijā tiek izpildīti ar neapskaužamu regularitāti.
Otrkārt – rietumvalstis vienmēr ar milzu entuziasmu ir kritizējušas cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, Krievijā, Ķīnā vai Irānā, bet situācija cilvēktiesību jomā Saūda Arābija un arī vēl citās salafītu novirziena islāma valstīs ir jūtami sliktāka nekā visās iepriekš minētajās. Visbeidzot, vajadzētu pastāvēt arī rietumvalstu kopīgai politikai un vismaz simboliskai gatavībai aizstāvēt regulāri deklarētās kopīgās vērtības. Tomēr tā vietā, lai kaut vai demonstrētu pieticīgu solidaritāti ar Kanādu politiskajā līmenī, visas amatpersonas kautrīgi novērsās, nodēvējot notikušo par pārpratumu, kā arī Kanādas un Saūda Arābijas divpusējo attiecību jautājumu. Cik noprotams, šo pārpratumu Kanāda tagad mēģinās noregulēt ar Apvienoto Arābu Emirātu un Lielbritānijas starpniecību.
Savā ziņā rietumvalstis, protams, var saprast. Saūda Arābija ir stratēģiski ļoti nozīmīga spēlētāja visai pasaulei svarīgajā Tuvo Austrumu reģionā, viena no divām pasaulē lielākajām naftas eksportētājām, viens no tā dēvētā petrodolāra pastāvēšanas galvenajiem garantiem, valsts, kura kontrolē divas islāma pasaules galvenās svētvietas Meku un Medinu, un tas ne tuvu vēl nav viss saraksts.
Attiecīgi arī rietumos nevienam nav nekādas vēlēšanas naidoties ar naftas šeihiem, it īpaši tādēļ, ka šie šeihi pēdējā laikā ir sākuši atrast kopīgu valodu ar Ķīnu un Krieviju.
Tajā pašā laikā rietumu acīmredzamā negatavība un nevēlēšanās ekonomisku un politisku iemeslu dēļ pat saredzēt (nemaz nerunājot par nosodīšanu) kliedzošus šo pašu rietumu sludināto vērtību pārkāpumus kā minimums liek uzdot jautājumus par to, cik svarīgas tad tomēr ir šīs vērtības un kur atrodas robeža, aiz kuras pragmatiski apsvērumi sāk gūt pār tām virsroku. Šķiet, ka mūsdienās tā ir krietni zemāka par komunisma pamatlicēja Kārļa Marksa piesauktajiem 300% peļņas.
Ārpolitikasskripalizācija