Cenzūras birojs datu sargāšanas vārdā?

Aizvien biežāk dzird, ka nav pieļaujama kādreizējo čekas aģentu uzvārdu publicēšana, jo tas būtu personu datu aizsardzības pārkāpums. Vai ar to nav pārspīlēts? Šajā kontekstā redzēju viedokli, ka, piemēram, SS aģentu vārdus neviens neuzdrošinātos pat rosināt turēt noslēpumā, bet VDK sargā kā vienu no lielākajiem valsts noslēpumiem.

Personu datu aizsardzības likumu pret mums sāka izmantot apmēram pirms gada. Sāka piesaukt, ka nevar to publicēt, nevar vēl ko. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Maizītis un Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs uzsvēra, ka nevar mums dot dokumentus, jo tur parādās personu vārdi un tamlīdzīgi. Bet tā lieta gan nav tik vienkārša, kā to pasniedz. Ir jau personu datu aizsardzības likums, bet tajā ir paredzēti arī izņēmumi, kad var atklāt personu identitāti. Un tie gadījumi ir: ja valsts to nosaka, ja sabiedrības intereses prasa, ja tas nepieciešams pētniecības vajadzībām. Tas tātad likumā jau ir atrunāts.

Bez jau spēkā esošajiem likumiem nu dzirdamas atsauces arī uz jauno Eiropas personu datu aizsardzības regulu, kuras normas stāsies spēkā maijā. 

Bet arī tajā ir 153. punkts, kas paredz atkāpes, kuras nacionālajām valstīm savos normatīvos jārespektē attiecībā uz informācijas brīvību zinātnē, žurnālistikā, mākslinieciskajā un literārajā darbībā. Proti, nacionālajos likumos jāparedz ļoti plaši izņēmumi attiecībā uz datu lietojumu, lai būtu iespēja brīvi darboties žurnālistikā, pētniecībā, mākslās utt. Latvijā Saeimā ir iesniegts jauns likumprojekts par personu datu aizsardzību, taču tā paragrāfā, kur paredzēti izņēmumi, nav nekā no tā, kas ir pieminētās regulas 153. punktā. Un tas mūs satrauc – vai tas nenozīmē mēģinājumu, atsaucoties uz datu aizsardzību, atkal veidot kaut kādu cenzūras biroju? Protams, likums vēl nav pieņemts, tā projektā iespējami labojumi, precizējumi.