Izpratne par to, kas notiek, patiesībā nāca daudz vēlāk un kā atvilnis nāk joprojām, atminoties atmodas laiku, saka komponists Andris Dzenītis (41). Viņš savu veltījumu Baltijas ceļa trīsdesmitgadei ietērpis skaņās.
Es jūtos daudz jaunāks nekā pirms 46 gadiem, kad emigrēju no Padomju Savienības. Esmu vislaimīgākais cilvēks – apgalvo pasaulslavenais Rīgā dzimušais čellists Miša Maiskis (71). Līdztekus galvu reibinošajai čellista karjerai viņš ir sešu bērnu tēvs, un divi no viņiem ir profesionāli mūziķi. Festivālā Rīga Jūrmala 16. augustā viņš jau otro reizi Latvijā koncertēja kopā ar meitu pianisti Liliju Maisku (32) un 18. augustā uzstāsies arī ar Krievijas Nacionālo orķestri un diriģentu Mihailu Pļetņovu.
Holivudas kinoindustrijā panākumus guvusī komponiste Lolita Ritmane par to, kāpēc Dzintara Dreiberga filma Dvēseļu putenis būs jāskatās ar kabatlakatiņu, amerikāņu iespaidiem Latvijā un to, kāpēc viņa neamizējas.
Komponists Mārtiņš Brauns par Likteņdārza koncertam uzrakstīto dziesmu ar mūžībā aizgājušā režisora Uģa Brikmaņa pēdējās īsziņas vārdiem, suņu spēju pazīt dzīvu skaņu un par dziesmām, kuras nepārdos ne par kādu naudu.
Pedagogi un autoritātes var aizšķilt, bet bez savas gribas nedegsi, ir pārliecināta režisore Signe Birkova, kura stāsta arī par to, kāpēc ir vajadzīgas filmas par citplanētiešiem un kāpēc kino vienmēr vissvarīgākais ir pārdzīvojums, nevis akadēmiski prātojumi.
Gruzijas vēstniece Latvijā Tea Maisuradze par savas valsts ceļu uz ES un NATO, 2008. gada 7. augusta Krievijas pilna mēroga militārās agresijas sekām un šīsvasaras protestiem.
Ilgonis Vilks par to, kādi jaukumi sagaida tūristu uz Mēness, kurai paaudzei ir cerības piedzīvot cilvēku uz Marsa un kāpēc mums uz galvas var uzkrist tikai mazs meteorīts.
Jaunais kultūras ministrs Nauris Puntulis (57) skaidro, kādus sitienus gatavs uzņemties, sola iestāties par tiem, kuri ikdienā nebauda aplausus, un meklēt radošus, bet ne dārgus risinājumus.
Dramaturģes Justīnes Kļavas (28) produktivitāti labticīgi var apskaust jebkurš, kas uz jautājumu par ikdienas nodarbošanos cēli atbild, ka raksta. Viņas visjaunākais darbs Vecmāmiņu valsts tika pirmizrādīts 29. jūnijā Cēsu Pilsmuižas klētī sarunu festivālā Lampa. Paredzētas izrādes arī Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī un Rēzeknē.
Represēto piemiņas kopējs Aleksejs Babijs par atšķirību starp Ļeņinu un Staļinu, latviešu spiegu ciemiem Sibīrijā, par to, ko viņš nepiedos Hruščovam, un par socioloģijas cenu.
Drīz absolvējošajiem Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) programmas Dramatiskā teātra aktiera mākslas ar specializāciju leļļu teātrī studentiem jeb leļļiniekiem pēdējā laikā sekots līdzi gana daudz. Daži, iespējams, redzējuši kādu šī kursa diplomizrādi, kas tapušas režisoru Mihaila Gruzdova, Elmāra Seņkova, Kārļa Krūmiņa un Dāvida Džovancanas režijā. Daži, iespējams, sekojuši līdzi ziņai, ka diemžēl visi šī kursa aktieri nenonāks Latvijas Leļļu teātrī, kā tas sākotnēji bija paredzēts. No 2015. gadā uzņemtajiem aktieriem, kuri gatavoti kā konkrētā teātra māksliniecisko spēku atjauninājums, štatā tiks paņemti tikai četri. Viens no kursa turpinās spēlēt Nacionālajā teātrī, bet vēl viens – Rēzeknes teātrī Joriks. Šai ziņai sekoja arī toreizējā Leļļu teātra galvenā režisora Ģirta Šoļa polemika ar pašreizējo Leļļu teātra direktoru Vilni Beķeri. Šolis teātri pakāpeniski virzīja uz pārmaiņām, februārī Leļļu teātrī iestudēja izrādi Kazanova (2019), tad uzzināja, ka viņa pozīcija likvidēta.
