Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone par to, cik gadu un cik miljonu vēl prasīs ilgi cerētā Rīgas koncertzāle un vai ar to izdosies "apsteigt" Gaismas pili.
1949. gada deportācijām veltītās mākslas filmas Pelni sniegā producents Žilvins Naujoks par to, kāpēc viņš netaisa filmas, kuras neviens neskatās, kāpēc baltiešu trimdai vēsture rūp vairāk nekā dzimtenē palikušajiem, un par Austrumeiropas akcentu.
Ornitologs Ainārs Auniņš par gājputnu pavasara migrāciju, to, kā 1949. gada deportācija ietekmēja arī putnus, kāpēc senāk zāle bija zaļāka un kuri gājputni jāredz un jādzird, kamēr tie pie mums vēl ir.
Šis ir ļoti īpašs gadījums: Guntis Kuzma, kura rokās pagājušajā nedēļā gūla Lielās mūzikas balvas sudraba statuete par izcilu interpretāciju, šo augsto novērtējumu ir izpelnījies vienlaikus gan par savu klarnetista, gan diriģenta veikumu. Augstākais valsts apbalvojums mūzikā viņam piešķirts par Ādolfa Skultes 5. simfonijas grodo lasījumu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā (pagājušā gada 20. janvārī), kā arī par solopartiju somu mūsdienu komponista Sebastiana Fagerlunda Klarnetes koncertā kopā ar Sinfonietta Rīga un diriģentu Normundu Šnē Latgales vēstniecībā Gors.
Cimdara labā roka Kristīne Bērziņa par kandidēšanu uz Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amatu, demokrātijas vecmodīgumu un to, kāpēc e-vēlēšanas nepalielina balsojušo procentu.
Pētnieks Deniss Hanovs bažījas, ka, atražojot stereotipus un nepārvarot vēsturiskās traumas, mēs turpinām Latvijas iedzīvotāju nesaprašanās ciklu un ignorējam svarīgākos jautājumus.
"Herberts Cukurs ir spilgts piemērs tam, cik sarežģīta ir Otrā pasaules kara vēsture Latvijā. Tāds viņš arī paliks," intervijā Egīlam Zirnim pauž vēsturnieks Uldis Neiburgs.
Grāmatas Valstsgriba autors Egils Levits par centrālo jēdzienu valsts kontekstā, Latvijas izaicinājumiem XXI gadsimtā, diviem provinciālismiem un plūdlīniju cilvēka risku.
Jaunā Rīga teātra (JRT) aktrise Elita Kļaviņa pabeigusi režijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā, un nule kā uz ekrāniem nonākusi - viņas dokumentālā filma Zorjana Horobraja (2019). Viņas izpētes objekts – mūsdienu cilvēks un dzīve. Līdzību ar savu domubiedru – JRT aktieru ansambļa un Alvja Hermaņa – attīstīto latviešu dzīvesstāstu žanru režisore nenoliedz un apzinās, ka sekos salīdzinājumi un paralēļu vilkšana, tomēr, uzlūkojot Horobraju jeb Drosmīgo ģimeni, neapzināti šī metode bijusi klātesoša. "Man tā ir absolūtā definīcija: rūpīga izpēte, lai iznāktu no sterilās vides, teātra un pašas galvas, dodoties pie cilvēkiem," viņa saka.
Palasot komentārus, kas veltīti raksta tapšanas brīdī Saeimā otrajā lasījumā atbalstītajām izmaiņām ieroču aprites likumā, kuras ļautu medībās ieročus izmantot arī pusaudžiem no 16 gadu vecuma, šķiet, ka to ierosinātāji nudien ir humānisti un dabas draugi, kas šo izmaiņu apspriešanai speciāli izvēlējušies laiku, kad prātīgākie meža dzīvnieki guļ ziemas miegu, lai netraumētu viņu psihi. Patiešām, no pieredzes labi zināms, ka Latvijā ne praidu atļaušana, ne aborta aizliegšana, ne nodokļu paaugstināšana diskutētāju kaismes un kategoriskuma ziņā netur līdzi jautājumiem, kas skar mednieku tiesības. Ne tikai mežā, arī sociālajos tīklos tādos brīžos labāk neiet, ja nervi švaki.
Izdevusi grāmatu par Rietumu pasauli modernajos laikos, vēsturniece Lilita Zemīte stāsta par modi vēsturē, par to, kāpēc nav iespējams prognozēt nākotni un kura Latvijas vēsturiskā novada faktiski vairs nav.