1995. gada maijā pavasaris ar rudeni savijās vienā putrā – uz ziedoņa fona novīta Latvijas lielākā komercbanka Banka Baltija. Lēmums par BB darbības apturēšanu stājās spēkā 1995. gada 23. maijā. Līdz tam tika darīts viss, lai neceltu paniku noguldītājos un pārējā sabiedrībā un radītu iespaidu, ka problēmas ir tikai ekonomiskas un ka valdības spēkos ir banku glābt.
1995. gada pavasarī SestDiena atgādināja, ka ne viss ir naudā mērāms un ka dusmīga stāvēšana piketā pie aizslēgtas bankas, kurā zuduši tavi ietaupījumi, nav latvieša vienīgā eksistences forma laikā, kad viss plaukst un zied. Raksts Birzī pogā lakstīgala apcerēja mazā dziedoņa lomu latviešu kultūrā, secinot: ''Kas reiz ziedoņa naktī dzirdējis lakstīgalu, tas to neaizmirsīs nekad. Protams, ne jau lakstīgalu, bet daiļo meiteni, ar kuru kopā aizvadīta lakstīgalu nakts. Un meitene pēc šādas nakts mierīgi dzīvos atlikušo mūžu, zinādama, ka ir kāds, kas viņu vienmēr – arī tad, kad viņa jau būs krunkaina veča, – atcerēsies jaunu un daiļu kā tonakt, ja vien nenomirs žēlabās (..). Atcerēsies arī tad, ja meitene nemaz tik daiļa nebūs bijusi. Tāpēc drošības labad meitene cenšas piedzīvot vairākas lakstīgalu naktis, lai ilgāk paliktu ļaužu piemiņā, atšķirībā no zēniem, kam jau pēc pirmās nakts zem ievu krūma jāiet armijā, jāmācās dzert un dziedāt skumjās dziesmas par lakstīgalām un zudušu mīlu.
"Laikabiedri ar lielu pārliecību apgalvo, ka Oja bija 50. gadu nogales vispopulārākais dziedātājs Rīgā," pieminot igauņu dziedātāju un aktieri Bruno Oju (1933–2002) viņa 85. dzimšanas dienā, rakstīja mūzikas vēsturniece Daiga Mazvērsīte.
Neatkarības atjaunošanas piecgadi Latvija nosvinēja ar blīkšķi – 1995. gada 4. maijā tika uzspridzināts Skrundas monstrs. Tiem, kas ir jaunāki par tiem laikiem, šo augstceltni, kas Liepājas braucēja acīm parādījās, no Rīgas puses tuvojoties Skrundai, vairs lemts redzēt tikai kinohronikās, bet neko daudz zaudējuši viņi nav – padomju vidēja darbības rādiusa kodolraķetes, ar kurām bija pilna Kurzeme (dzirdat, vaimanātāji par "NATO okupāciju"!), atradās pazemē un nebija apskatāmas, bet Skrundas monstrs arhitektoniskās ieceres un izpildījuma ziņā bija gan garlaicīgs, bet ne tuvu ne sliktāks objekts kā daudzas padomju laikā un arī vēlāk celtās privātmājas Latvijā, no kuru bezgaumības mūs laikam tiešām spētu atbrīvot tikai kodolsprādziens. Kā no Padomju armijas klātbūtni simbolizējošas celtnes no Skrundas lokatora bija jātiek vaļā, un nu šis brīdis bija pienācis.
Nupat, 14. aprīlī, 70 gadu būtu palicis dramaturgam Dainim Grīnvaldam (1950–2013). Daudzi viņu atceras kā jauno autoru audzinātāju, bet vēl viens paliekošs Daiņa veikums bija sava tēva, Rīgas 8. Raiņa strādnieku jaunatnes vakara vidusskolas direktora, Jāņa Grīnvalda (1897–1981) kara laika dienasgrāmatu izdošana grāmatā 2002. gadā: Dainis Grīnvalds. Kā es redzēju tās lietas. Mana tēva Jāņa Grīnvalda dienasgrāmata. 1940–1945.
Padomju laikā publiski jokot nedrīkstēja kurš katrs. Šīs ir vienas no tiesībām, kas atgriezās reizē ar neatkarības atjaunošanu. Viens no humora demokratizācijas veicinātājiem bija kopā ar Dienu no 1995. gada veidotais konkurss Supertopsis. 2000. gada 1. aprīlī par godu Supertopša piecu gadu jubilejai Diena pat izdeva speciālu pielikumu – Supertopša Diena.
Izmantojot jauko copy-paste metodi, pirmo teikumu no 1995. gada 23. marta raksta pārkopēju visu, mainot tikai datumu, proti, gadu: "Šogad aprit 40 gadu, kopš sapulcējās latvju alternatīvās mūzikas pamatlicēji – Dzeltenie pastnieki." Minētais 1995. gada Daigas Mazvērsītes "speciāli Dienai" tapušais raksts tātad bija veltīts grupas 15 gadu jubilejai. Savukārt sikspārnis, ar kuru fonā raksts tika ilustrēts, daudz vairāk piestāvētu ne jau Pastniekiem, bet viņu šāgada – četrdesmitajai – jubilejai, kas norit uz koronavīrusa pandēmijas fona.
Šķirstot vecas Dienas, redzam, ka banku sabrukuma nelaime 1995. gada pavasarī nenāca brēkdama, lai gan tagad, kad esam bruņoti ar pēczināšanām, redzam, ka dažas pazīmes par to liecināja. 1995. gada 2. marta Dienā pat bija liels brīdinošs Anitas Smoļenskas raksts Latvijas bankas sašķobījušās.
Ja nu ir kāds iemesls, kura dēļ latviešiem vajadzētu 8. martu ja ne svinēt, tad vismaz pieminēt, tad tas ir saistīts ar pateicību par šā datuma doto sākotnējā kapitāla uzkrāšanas iespēju. Krištopans, Šķēle un daudzi citi uzņēmēji savu turību ir vairojuši ne jau ar kontrabandas koordinēšanu vai likumu rakstīšanu sev par labu 90. gados, nē, viņu materiālais fundaments tapa sūrā darbā okupētās tēvzemes siltumnīcās, lai 8. martā ar tulpēm, rozēm un neļķēm pārplūdinātu vai visu Padomju Savienību. 1995. gadā puķaudzētāju ziedu laiki vēl bija tuvā piemiņā, un 1995. gada 4. marta SestDiena uz tiem atskatījās ar vairākiem rakstiem.
