Tas, kam liktenis bija lēmis izjust, ko nozīmē dzīve Padomju Savienībā, zina, kāpēc padomju pilsoņus nelaida uz kapitālistiskajām valstīm, – tāpēc, lai viņi nesajuktu prātā, ieraugot turienes lielveikalu sortimentu. Padomju sauli nepiedzīvojušie savukārt domā, ka tādi lielveikali ir bijuši vienmēr.
Bija reiz anekdote, kuru tā īsti var izprast tikai tie, kas dzīvojuši Padomju Savienībā ar padomju pasi kabatā. Ienāk kāds vīrs restorānā, pie viņa pienāk viesmīlis, un vīrs pasūta: "Man, lūdzu, glāzi vodkas un avīzi Pravda." Viesmīlis viņam atbild: "Vodku es atnesīšu, bet avīzi Pravda nevaru atnest, jo padomju vara ir gāzta un avīze Pravda vairs neiznāk." Viesmīlis atnes vīram vodku, vīrs to izdzer, pēc kāda brīža sauc viesmīli un saka: "Man, lūdzu, glāzi vodkas un avīzi Pravda." Viesmīlis viņam atbild: "Vodku es atnesīšu, bet avīzi Pravda nevaru atnest, jo, kā jau teicu, padomju vara ir gāzta un avīze Pravda vairs neiznāk." Viesmīlis atnes vīram otru vodku, vīrs to izdzer, pēc kāda brīža atkal sauc viesmīli un saka: "Man, lūdzu, glāzi vodkas un avīzi Pravda." Viesmīlis viņam jau ērcīgi atbild: "Cik reižu man jums jāatkārto, ka avīzi Pravda es nevaru atnest, jo padomju vara ir gāzta un avīze Pravda vairs neiznāk?" Vīrs ņem viesmīli aiz piedurknes un sajūsmas asarām acīs lūdz: "Bet tu atkārto, mīļais, atkārto!"
Aivar, nāc, pārbildē savu bildi! – sameklējis vecajās Dienās datumam atbilstošu tēmu, teicu Dienas fotogrāfam Aivaram Liepiņam. Pirms 28 gadiem, 1991. gada 25. augustā, Rīgas centrā tika novākts Latvijas galvenais ļeņineklis, boļševiku totalitārās ideoloģijas simbols. 1991. gada 26. augusta Dienā šo notikumu ilustrēja fotogrāfa Aivara Liepiņa, tolaik vēl nevis Dienas, bet Latvijas Tautas frontes laikraksta Atmoda fotokorespondenta, foto – tas vēlreiz bija redzams pagājušās pirmdienas, 2019. gada 19. augusta, Dienā.
Šajā augustā atceramies lielākās un nozīmīgākās akcijas Baltijas valstu centienos pēc neatkarības atgūšanas – Baltijas ceļa trīsdesmitgadi. 1989. gada 23. augustā pulksten septiņos vakarā no Tallinas līdz Viļņai apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās, izveidojot dzīvu ķēdi padomju totalitārisma nenoslāpētās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas brīvības enerģijas novadīšanai līdz pasaules sabiedrībai. Neatkarības atjaunošanas gaitā Baltijas ceļš nebija pirmā akcija, nedz arī pēdējā. Taču, var teikt, gandrīz precīzi divus gadus pēc Baltijas ceļa visas trīs valstis atjaunoja neatkarību de facto. Toreiz Deus ex machina pār mums nolaidās no Maskavas, kur tajās dienās izšķīrās arī Baltijas valstu liktenis, un īso vēsturiskās iespējas brīdi baltieši garām nepalaida (lai gan skeptiķi apgalvo, ka tajās dienās neatkarību dabūja arī tās padomju republikas, kuras to nemaz negribēja).
Pabeidzam ieskatu pagājušās pirmdienas Dienā sāktajā jaunajā zvēru sistemātikā. Tur tika apskatīti pilsētas zvēri, tagad ķersimies pie zvēriem ārpus pilsētas, to iedalījums un grupējums bija publicēts 1994. gada 8. jūlija Dienas pielikumā Stils. Vispirms gan atgādināsim vispārējo ainu 90. gadu pirmajā pusē. Visbriesmīgākie zvēri tolaik plosījās nevis mežos, lai gan to bija vairāk nekā šodien, bet pilsētās, laimīgā kārtā vairāk bendēdami nost viens otru un tikai retu reizi nejaušus garāmgājējus – lai atceramies Tyrannosaurus paradaugaviensis un dažus citus monstrus. Bebri tikai sāka savu uzvaras gājienu pilsētās un neatjaunotajā Rīgas kanālā nejutās droši, lāču mežos vispār vairāk nebija nekā bija, un šakāļi arī vēl nebija parādījušies, kamieļus un strausus varēja redzēt tikai Rīgas zoo. Toties vēl nebija skaidrs, vai Latvijā ir pavisam izzudušas lidvāveres.
Nav tādas dzīves sfēras, kuru nebūtu aprakstījusi Diena. Reizēm Diena ir pat uzņēmusies zinātnieku misiju, piemēram, 1994. gada 10. jūnijā tā sāka un 8. jūlijā turpināja reformu dzīvnieku sistemātikā. "Pasaules zooloģijas gaita līdz šim ir bijusi pilnīgi aplama," ar šādu apgalvojumu sākās raksts Lietišķā zooloģija jeb Zvēri pilsētā avīzes pielikumā Stils. "Precīzāk izsakoties, aplama ir bijusi rāpojošo, skrienošo, lidojošo radījumu klasifikācija. Tādēļ, sākot ar šodienu, mēs jums piedāvājam pilnīgi jaunu dzīvnieku iedalījumu, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo ir saprotamāks, dabiskāks un tuvāks dabai." Kāds tad bija Dienas jaunās sistemātikas pamatprincips?
Kamēr nesākam atcerēties, mums liekas, ka atceramies visu, bet vecu avīžu šķirstīšana ir vislabākais veids, kā pārliecināties par atmiņas ierobežotajām iespējām. Lūk, pirms 25 gadiem laikrakstam Diena bija pielikums Stils. 1994. gada 15. jūlija Stila pirmo lapu rotāja kāda jaunekļa un pāris baznīcu foto, kā arī Kaspara Ozola intervija ar šo jaunekli. Ieskatījos un sapratu, ka atceros viņu kā aktieri, bet kā zvaniķi gan ne, lai gan noteikti pirms 25 gadiem esmu šo rakstu lasījis. Šodien šis zvaniķis ir viens no Latvijas vislabākajiem fotogrāfiem – Jānis Deinats!
1994. gada 6. jūlijā Latvija beidzot sagaidīja ASV prezidentu – Rīgā septiņas stundas pavadīja Viljams Džefersons Klintons. Bils nebija pirmais ASV prezidents, kurš ieradies Latvijā, te pirms viņa ir viesojušies vai caurbraukuši Herberts Hūvers un Džons Kenedijs, bet ne prezidenta kapacitātē. Vizīti nācās gatavot ātri, jo tikai jūnija vidū kļuva zināms, ka Klintons gatavojas apmeklēt Latviju. 2. jūlija Dienā plašu ieskatu gaidāmās vizītes norisē sniedza Mārtiņš Ķibilds rakstā Rīga uz astoņām stundām – ASV galvaspilsēta, ievadā uzsvērdams, ka 6. jūlijā Rīga būs viens no pasaules centriem.
No 1994. gada 28. maija SestDiena turpinājumos publicēja kādreizējā Rīgas Balss žurnālista, nu Izraēlā dzīvojošā Franka Gordona grāmatas Latvieši un ebreji spīlēs starp Vāciju un Krieviju fragmentus. Grāmatas nosaukumā Gordons ir lietojis vārdu "žīds", nevis "ebrejs", un šajā sakarā tapa polemika, kas tika publicēta 1994. gada 21. jūnijā.
Pirms 20 gadiem, 1999. gada 17. jūnijā, piecpadsmit minūtes pirms pusnakts pēc gandrīz piecpadsmit stundu garās darbadienas Saeima ar 53 balsīm par Valsts prezidenti ievēlēja eksperimentālās psiholoģijas doktori puķainā blūzītē. Bija sācies Vairas Vīķes-Freibergas spožais laikmets Latvijas politikā.
