Ķeguma pensionāru biedrībā ir 15 senioru, kuru darba mūžs bijis
saistīts ar Ķeguma HES. Tās pirmais hidroagregāts sācis darboties
1939. gada 15. oktobrī, un ķegumniekiem spēkstacijas 75. gadadiena
bija nozīmīga jubileja.
«Mēs nezinām sava nogriežņa garumu, nezinām, kas būs priekšā.
Dzīvot ar domu «man šodien viss ir okei, tāpēc esmu
baigais vecis» nebūtu pareizi. Tāpēc atbalstu cilvēkus ar
invaliditāti,» saka Dainis Dukurs, Bobsleja un kamaniņu trase
Sigulda valdes priekšsēdētājs.
Lai pensijas vecumā pamats zem kājām būtu stabilāks, vispirms
jāpievēršas veselīgam dzīvesveidam, uzskata Balvu pensionāru
biedrībā. Realizējot Kopienu iniciatīvu fonda atbalstīto projektu
Atklāsim dzīvotprieka noslēpumu, Balvu seniori
pārliecinājušies, ka dzīvojot pilnvērtīgāk, izmantojot sporta
inventāru un apgūstot izglītojošās lekcijās uzzināto, kā arī
papildinot iemaņas darbā ar datoru, var veiksmīgāk iesaistīties
sabiedriskajā dzīvē.
«Mūs vieno griba - griba būt, griba darboties. Mūs vieno mūsu
dzīve,» saka Gulbenes novada pensionāru biedrībā Atspulgs
5. Latvijā daudzviet seniori par gulbeniešiem saka - viņi ir
apbrīnojami saliedēti un aktīvi. Biedrības vadītāja Anna Vīgante
apliecina: «Mūsu mērķis - būt vajadzīgiem sava novada sabiedrībai,
bet darbības galvenie virzieni ir gan darbs sabiedrības labā, gan
pašizglītošanās.»
Rojas Kultūras centra lielajā zālē Dzintra Pētersone klāj galdus
- nākamajā dienā te gaidāma lielā senioru balle. Dzintra ir Rojas
pensionāru biedrības Liedags vadītāja, pati smej, ka viņa
«vēl tāda jauna seniore», taču sarunas laikā vairākkārt uzsver -
viņai patīk būt starp senioriem, kuri prot priecāties par dzīvi.
Dzintra uzskaita viņas vadītajā biedrībā paredzēto saviesīgo
pasākumu plānu - balles, ekskursijas, koncerti - viens notikums aiz
otra, kas neļauj ieslīgt rutīnā. Arī pati Dzintra nemēdz slīgt
grūtsirdībā, tam vienkārši neatliek laika.
Izpratne, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nepieciešama daudz
iejūtīgāka, atbalstošāka attieksme - tostarp darba vidē, kurā viņi
vēlētos iekļauties -, sabiedrībā raisās palēnām. Uzņēmējdarbības
jomā tas prasa pacietību un laiku, kura dažādu iemeslu dēļ darba
devējiem dažkārt nav. Tomēr Latvijā rodas aizvien vairāk uzņēmumu,
kuru vadītāji gatavi sadarboties ar invaliditātes skartajiem
cilvēkiem, novērtējot viņu potenciālu un pilnvērtīgi atalgojot par
padarīto.
«Senioriem tā ir iespēja būt sabiedrībā, paveikt ko vērtīgu sava
novada labā un saturīgi piepildīt laiku,» apgalvo Lūcija Kārkliņa.
Viņa ir viena no 14 senioriem, kas šovasar iesaistījās Vidzemes
plānošanas reģiona projektā Tourage jeb Senioru
tūrisma attīstība nomaļos reģionos.
Ne vienmēr spilgtākās ekskursijas ved tikai uz tālajām zemēm. Kā
atzīst seniori vairākās Senioru Dienas aptaujātajās
pensionāru biedrībās, arī sava novada mazo pagastu kārtīga
iepazīšana var izvērsties pozitīviem pārsteigumiem pilna.
"Priecājos, ka ir
cilvēki, kuri no sirds cenšas palīdzēt citiem, – tā ir farmaceite Dace Belecāne
ar savu meitu Valdu. Viņas pēc darba brīvajā laikā apgādā mani ar
medikamentiem, iegādāja man ortopēdisko jostu, vadā mani ar savu transportu uz
Limbažiem un Rīgu pie dakteriem, arī pārtiku nopērk un ēdienu sagatavo – nežēlo
savu naudu.
«Priecājos, ka ir cilvēki, kuri no sirds cenšas palīdzēt citiem,
- tā ir farmaceite Dace Belecāne ar savu meitu Valdu. Viņas pēc
darba brīvajā laikā apgādā mani ar medikamentiem, iegādāja man
ortopēdisko jostu, vadā mani ar savu transportu uz Limbažiem un
Rīgu pie dakteriem, arī pārtiku nopērk un ēdienu sagatavo - nežēlo
savu naudu.
Pirmais mūs sagaida Artoss - dzīvespriecīgs četrkājainais, kas
tūliņ gatavs ciemiņiem ierausties klēpī. Jau pēc brīža suns,
saudzīgi satvēris zobos kā lupatu lelli, atnes atrādīt jaunāko
ģimenes locekli - melnu kaķēnu. Viņa saimnieks Ēriks Drīliņš
sirsnīgi saka: «Dzīve pensijā nav garlaicīga - ar abiem mājas
mīluļiem vien ir ko noņemties. Tad jāizbrauc ar riteni, jāaizbrauc
uzspēlēt hokeju, bet šovakar pat - abiem ar kundzi mēģinājums
senioru deju kolektīvā.»
«Viņa ir spilgta, pamanāma, vienmēr smaidīga un atraktīva,» šī
gada konkursa Vecmāmiņa 2014 uzvarētāju Veru Lozi (58)
raksturo konkursa organizatore, biedrības Emergo vadītāja
Elita Drāke.
Latvijā bieži tiek spriests, kādi pasākumi nepieciešami, lai
cilvēki ekonomiski aktīvajā vecumā regulāri apmeklētu ārstu un
laikus diagnosticētu saslimšanas. Viens no ierosinājumiem saistās
ar sanitāro grāmatiņu ieviešanu visās darbavietās.
«Cilvēks, kurš pasūtījis ekskluzīvas kurpes vai automašīnu, var
gaidīt rindā, bet, ja viņa veselība prasa medicīnisku iejaukšanos,
taču uz to jāgaida rindā divi trīs mēneši, ir saprotama izvēle
labāk iegādāties veselības apdrošināšanas polisi un apmeklēt
privātu medicīnas iestādi,» vērtējot veselības aprūpes sistēmu
valstī un apdrošinātāju lomu tās darbībā, saka apdrošināšanas
sabiedrības BTA valdes priekšsēdētājs Jānis Lucavs.
"Tas nav kauns - dzīvot sociālās aprūpes centrā. It nemaz! Gluži otrādi - te es jūtos daudz laimīgāka un priecīgāka. Radi man Rēzeknē dzīvo, tiem sava ģimene, daudzi arī jau nomiruši. Ko man iesākt - vai tad jaunu dzīvi sākt? Ja vecumā cilvēks paliek viens un nevarīgs, dzīve sociālās aprūpes namā ir labākā iespēja," laikraksta Diena pielikumam Senioru Diena uzsvērusi Janīna Vaņina, Rīgas sociālās aprūpes centra Stella maris iemītniece.
"Liku bēdu zem akmeņa,
pāri gāju dziedādama – šī tautasdziesma attiecināma uz Mārīti Osi. Viņa ir
piemērs gan veciem, gan jauniem, ka jādzīvo ar prieku, nedrīkst čīkstēt.
Mārītei viņas 78 gados ir neizsīkstoša enerģija, viņa strādā Rīgas 3.speciālajā pamatskolā, ir folkloras ansambļa Mare vadītāja, brauc ekskursijās, iet pārgājienos – šovasar
Horvātijā ar laivu brauca pa krāčainu kalnu upi. Mārīte Ose ir pelnījusi būt
Latvijas lepnums," pieteikuma vēstulē raksta viņas kolēģe skolotāja Lelde
Jansone.
Tas ir patiess stāsts par seniori, kurai bail no ērcēm. Ar
Sofijas kundzi nejauši iepazināmies parkā, kad sieviete palūdza uz
soliņa pārsēsties, jo viņai bail sēdēt zem kokiem - ērces... «Kad
esmu pabijusi dabā, allaž ieeju vannā, lai tos mošķus noskalotu.»
Sofija nenoliedz - vakcinācijai pietrūkstot līdzekļu.
Lai izzinātu sava novada vēsturi, Jūrmalas Valsts ģimnāzijas
audzēkņi gadu darbojās projektā, iepazīstoties ar vairākiem
desmitiem represēto jūrmalnieku un uzklausot viņu atmiņu
stāstījumus par dzīvi, kuru noteica padomju totalitārais režīms.
Apkopojot stāstījumus, ģimnāzijas audzēkņi izdevuši brošūru
Represēto likteņstāsti un izveidojuši dokumentu un
vēsturisko fotogrāfiju izstādi, kas atspoguļo dzīvi izsūtījumā.
«Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama» - šī tautasdziesma
attiecināma uz Mārīti Osi. Viņa ir piemērs gan veciem, gan jauniem,
ka jādzīvo ar prieku, nedrīkst čīkstēt. Mārītei viņas 78 gados ir
neizsīkstoša enerģija, viņa strādā Rīgas 3. speciālajā pamatskolā,
ir folkloras ansambļa Mare vadītāja, brauc ekskursijās,
iet pārgājienos - šovasar Horvātijā ar laivu brauca pa krāčainu
kalnu upi. Mārīte Ose ir pelnījusi būt Latvijas lepnums,»
pieteikuma vēstulē raksta viņas kolēģe skolotāja Lelde Jansone.
«Tas nav kauns - dzīvot sociālās aprūpes centrā. It nemaz! Gluži
otrādi - te es jūtos daudz laimīgāka un priecīgāka. Radi man
Rēzeknē dzīvo, tiem sava ģimene, daudzi arī jau nomiruši. Ko man
iesākt - vai tad jaunu dzīvi sākt? Ja vecumā cilvēks paliek viens
un nevarīgs, dzīve sociālās aprūpes namā ir labākā iespēja,» ir
pārliecināta Janīna Vaņina, Rīgas sociālās aprūpes centra
Stella maris iemītniece.
"Līdz tam viņš bija kluss un mierīgs, bet, kopš nodibināja savu ansambli, vairs nav apturams un nomierināms!" par Ēriku Veseli saka viņa dzīvesbiedre Erna.Ēriks bilst: "Citi saka, ka pensionāram ceļš ir tikai no gultas līdz ledusskapim, no ledusskapja līdz televizoram un atkal uz gultu. Man tā nav! Kad aizgāju pensijā, domāju - ko darīšu? Brīžiem uzspēlēju mutes harmonikas - kā būtu, ja varētu ar kādu kopā saspēlēties? Manā bērnībā mutes harmonikas spēlēja katrs trešais puišelis, tagad blumīzeristus ar uguni nesameklēsi.
"Arī mums visādi ir gājis!" taujāta par labas sadzīvošanas recepti 60 gadu garumā, attrauc Rūta Pūce. Dzīvesbiedrs Jānis Pūce nosmaida vien. Atslēgas vārdi esot divi: mīlestība un pacietība. Kaut arī Pūcēm nav bijis krāšņu kāzu un laulības gredzenus nopirkuši krietni vēlāk pēc precībām, Rūtas un Jāņa savienība ir cieša un nesatricināma.
«Arī mums visādi ir gājis!» taujāta par labas sadzīvošanas
recepti 60 gadu garumā, attrauc Rūta Pūce. Dzīvesbiedrs Jānis Pūce
nosmaida vien. Atslēgas vārdi esot divi: mīlestība un pacietība.
Kaut arī Pūcēm nav bijis krāšņu kāzu un laulības gredzenus
nopirkuši krietni vēlāk pēc precībām, Rūtas un Jāņa savienība ir
cieša un nesatricināma.
«Līdz tam viņš bija kluss un mierīgs, bet, kopš nodibināja savu
ansambli, vairs nav apturams un nomierināms!» par Ēriku Veseli saka
viņa dzīvesbiedre Erna.
"Lai kaimiņi domā, ka esmu veca un dīvaina, sarunājos pati ar sevi, bet es katru rītu aizeju pie Todzītes un Simbiņas - sasveicinos, parunājos, nopūšos, paraudu," saka mūsu omīte. Kad citos medību laukos šogad aizgāja mūsu jaunākā sune, apglabājām viņu dārza tālākajā stūrī, kur zaļo divi dekoratīvie kociņi. Vecās Simbiņas aiziešana drīz vien pēc Todzijas nebija pārsteigums - viņa bija nodzīvojusi gandrīz divus Bernes ganusuņa mūžus. Simbu apglabājām turpat dārzā blakus Todzijai.
Trenēties un stiprināt savu veselību ar fiziskajām aktivitātēm
iespējams ne tikai sporta zālēs. Rīgas domes Labklājības
departaments sadarbībā ar Latvijas Tautas sporta asociāciju aicina
rīdziniekus apmeklēt kādu no brīvdabas trenažieru zālēm zem
atklātas debess un piedalīties fizisko vingrinājumu nodarbībās kopā
ar treneri.
Senioru datormācību projekta Pieslēdzies, Latvija!
absolventi pieņēmuši izaicinājumu, paši kļūstot par skolotājiem
saviem vienaudžiem. Līdz pat oktobrim Rīgā, Jēkabpilī un Jelgavā
divas reizes nedēļā - trešdienās un sestdienās no plkst. 10 līdz 14
- bezmaksas konsultācijas datora un interneta lietošanā seniori
pasniegs arī Lattelecom†klientu apkalpošanas centros -
veikalos.
«Lai kaimiņi domā, ka esmu veca un dīvaina, sarunājos pati ar
sevi, bet es katru rītu aizeju pie Todzītes un Simbiņas -
sasveicinos, parunājos, nopūšos, paraudu,» saka mūsu omīte. Kad
citos medību laukos šogad aizgāja mūsu jaunākā sune, apglabājām
viņu dārza tālākajā stūrī, kur zaļo divi dekoratīvie kociņi. Vecās
Simbiņas aiziešana drīz vien pēc Todzijas nebija pārsteigums - viņa
bija nodzīvojusi gandrīz divus Bernes ganusuņa mūžus. Simbu
apglabājām turpat dārzā blakus Todzijai.
"Mana Kanādas māsīca maizīti glabā ledusskapī - tikai šādi tā
nesapelē," no aizjūras radinieces pārņemto paradumu atklāj Dzidras
kundze. Taču viņas kaimiņiene oponē - vislabākā vieta uzglabāšanai
esot vēl padomju laikos tradicionālā maizes kaste. Bet kā maiznieki
iesaka uzglabāt maizi?
Vispirms Lība Zukule Vecbebros mūs aizved pie piemiņas akmens
represētajiem - šī vieta viņai dārga, jo pati ir represētā. Tad
izstaigājam Bebru pamatskolu, bērnudārzu Bitīte,
ielūkojamies tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā muzejā
Galdiņi. Apskatām Vecbebru baznīcu. Tās visas Lībai ir
mīļas vietas, kur "viņa pielikusi savu roku", kā saka Vecbebros
satiktie ļaudis.
