Arī fizisko formu zaudēt nedrīkst - seniors ik dienu trenējas soļošanā trīs līdz desmit kilometru distancēs, regulāri apmeklē peldbaseinu, vasarā savā dārziņā Carnikavā pie Gaujas rušinās pa zemīti, audzē zemenes, gurķus. Šoruden ķirbis padevies tāds, ka divatā jāceļ! «Fiziskā slodze man raisa labsajūtu. Neatceros, ka būtu slimojis - kad apaukstējos, izkarsējos pirtī, ielecu aukstā āliņģī, un vesels! Zāles es nelietoju. Slimības pieveicu ar sportu un gribasspēku,» saka Zigurds Irbe.
Vectēvs audzinājis stingri
Zigurds Irbe dzimis Abrenes apriņķa Linavas pagastā, robežsargu kordonā Saurieši. «Mans tēvs bija kordona sardzes priekšnieks. 1941. gada pavasarī robežsargu ģimenēm tika izdota pavēle evakuēties no pierobežas. Ar zirgu atbraucām līdz Vecumu stacijai, tad ar vilcienu uz Gulbeni, tur dzīvoja mans vecaistēvs ar vecomāti,» stāsta seniors. Tā gada rudenī lielākā daļa robežsargu tika apcietināti, arī Zigurda tēvs. Tēvam gan izdevies paslēpt Bolšteina dāvināto ieroci un izbēgt no apcietinājuma. Viņš kopā ar citiem virsniekiem slēpies Lejasciema mežos pie Sinoles, bijis leģionā, pēc kara apcietināts un nonācis Vorkutā. 1948. gadā apcietināta un uz 25 gadiem notiesāta arī Zigurda mamma. «No mājas Gulbenē čekisti mūs izmeta. Kopā ar jaunāko māsu dzīvojām pie radiem, un 1949. gadā, kad bija izvešana, mēs paglābāmies. Kopā ar māsu mūs audzināja vecaistēvs un vecāmāte,» atceras Zigurds Irbe.
Vecāmāte bijusi apkārtnē izslavēta pavāre, klājusi galdus gan kāzām, gan bērēm. «Tortes cepa no 30 olām. Mums ar māsu tās vajadzēja piegādāt pasūtītājiem, tie vienmēr iedeva kādu kapeiciņu. Tā mēs izdzīvojām. Kā šodien atceros tās skaistās rozes uz tortēm, pie tām gan mēs netikām, bet drīkstējām katlus izlaizīt,» smej Zigurds. Savukārt vecaistēvs bijis praporščiks, piedalījies krievu-japāņu karā. «Mūs audzināja stingri - apaviem vienmēr bija jābūt spodriem, apģērbam - kaut salāpītam, bet vienmēr tīram. Mājās valdīja disciplīna. Mans ieguvums, ka augām dabiskā vidē - vasarā ganos gājām, lauku pienu dzērām, ēdām cūkas speķi un krāsnī ceptu maizi. Burkānu izvilkām no dobes, gar biksēm parīvējām un grauzām. Tas deva rūdījumu.»
Sports veicināja izaugsmi
Zigurds Irbe ar cieņu atceras savus skolotājus Gulbenes vidusskolā, kuri devuši labu izglītību un pievērsuši sportam - slēpošanai, vieglatlētikai. Pēc vidusskolas jaunais puisis gribējis stāties universitātē, bet vecāku dēļ šis ceļš bijis liegts. Zigurds iesaukts dienestā padomju armijā, nonācis Baltkrievijā. «Krieviski runāt nemācēju, vispirms iemācījos sulīgi lamāties,» smej Zigurda kungs un piebilst - viņam palīdzējusi labā izglītība. «Mani iedalīja sapieru seržantu skolā. Tad krievu armijai bija vajadzīgi sapieri ūdenslīdēji, un mani aizsūtīja uz Kaļiņingradas sapieru karaskolu. Karaskolā bieži piedalījos sacensībās vieglatlētikā, slēpošanā. Es izvirzījos soļošanā, biju pirmajā trijniekā,» pirmos panākumus sportā atceras Zigurds Irbe. Pateicoties tiem, viņam piedāvāts turpināt studijas karaskolā, tā iegūstot gan militāro, gan civilo augstāko izglītību. «Nodomāju - ja reiz mani neuzņēma augstskolā, šādi iegūšu divus diplomus, arī celtniecībā, jo sapieriem atmīnētājiem bija atļauja strādāt pie ceļu un tiltu būves. Es piekritu. Citādi man nebūtu izglītības un nāktos atgriezties kolhozā pie mēslu dakšām,» stāsta Zigurds Irbe. Ne māte, ne tēvs, atgriezušies no izsūtījuma, šādu izvēli nepārmeta - galvenais, lai būtu izglītība.
Rīgā Zigurds atgriezies 1960. gadā, iestājies Fizkultūras institūtā. Te arī sākusies viņa sportista karjera - 1963. gadā Zigurdam Irbem piederējis rekords 10 kilometru soļošanā, 1966. gadā PSRS čempionātā izcīnījis 2. vietu 50 kilometru soļošanā. Pēc augstskolas Zigurds Irbe strādājis par fizkultūras pasniedzēju Liepnas internātskolā, tad Latvijas Universitātē, ilgus gadus Vieglatlētikas federācijā bijis atbildīgais par nometņu organizēšanu. «Mani dzīvē ir veidojis sports - tas palīdzēja armijā, pateicoties tam, ieguvu izglītību. Sports veicināja izaugsmi,» uzskata Zigurds Irbe.
Ar sapiera attieksmi
Zigurds Irbe bijis starp tiem vīriem, kas piedalījušies atjaunotās Latvijas Republikas robežsardzes veidošanā. 1991. gadā sācis strādāt Robežsardzes mācību centrā, bijis robežsargu instruktoru rotas komandieris, piecus gadus Nacionālajā aizsardzības akadēmijā gatavojis virsnieku korpusu robežsardzei un mobilajiem strēlniekiem.
«Bijām smakuši padomju jūgā un sākām šo darbu ar milzu entuziasmu. Tagad esam lepni par saviem virsniekiem, viņi ir labi sagatavoti. Tomēr mazliet skumīgi skatīties, ka patriotisms ir padzisis. Tam pie vainas ir arī politiskās cīņas,» atzīst Latvijas Bruņoto spēku rezerves majors Zigurds Irbe, viņš turpina: «Sapiera darbā jāstrādā tā, lai nekļūdītos, jo sapieri kļūdās tikai reizi dzīvē. Būtu labi, ja ar tādu attieksmi cilvēki strādātu visos līmeņos.»
Zigurda Irbes dēli nav izvēlējušies militāru karjeru, taču sirmais virsnieks ir pārliecināts - dzīvē jādara tas, kas patīk vislabāk: «Ja nav aicinājuma, ja nevari sevi ieguldīt darbā, tad nav vērts. Man patika sports, un es tajā atdevu sevi visu.»
Bet kā jaunajiem atraisīt patriotiskas jūtas? «Jāuzlabo pedagoģiskais darbs skolās. Ja skolotājs ieliek pamatus, no bērna izaugs cilvēks. Pedagogam jābūt ar aicinājumu, tomēr patriotisms sākas ģimenē. Mēs ar ģimeni braukājam uz Latvijas un pasaules čempionātiem, piedalos arī sporta veterānu sacensībās. Mazmeitas brauc līdzi, un, kad sacensībās redz paceltu Latvijas karogu, kad skan Latvijas himna, tās ir neaprakstāmas sajūtas! Ar to arī viss sākas. Ar lepnumu par savu valsti un karogu,» uzskata Zigurds Irbe.