Pašai daudz nevajag
Mirdza apciemoja it visus, kas vien pažēlojās par sūrumu vecumā. Vienam atnesa no veikala pusdienu tiesu, otram palīdzēja uzkopt māju, pie trešā, kas bija zaudējis acu gaišumu, vakaros devās palasīt avīzi. Mājās viņas tālrunis zvanīja kā centrālē - Mirdza bija no tiem gaišajiem cilvēkiem, kas nekad neizplūst pārmērīgās emocijās, uz pasauli raugās ar mieru un cerību, katram atrod laipnu vārdu.
Pieņemu, netrūka arī tādu, kuri Mirdzas sirsnību mazliet izmantoja. Bet tie noteikti nebija viņas neoficiālajā paspārnē nonākušie ielas kaķi - viņa uzņēmās rūpes par divām bezpajumtnieku saimēm tuvējos kvartālos. Katrā ziņā šie minči - sterilizēti, ar svaigu, no tirgus nestu gaļiņu un ne to sliktāko sauso kaķu barību regulāri pabaroti - izskatījās pat labāk kopti nekā dažiem vienīgie mājas mīluļi.
Kad reiz pavaicāju, vai Mirdzai pietiek līdzekļu, lai tos tik dāsni veltītu citiem, seniore vien attrauca, ka pašai daudz nevajagot. Viņa tiešām spēja būt nesavtīga, lai arī paši tuvākie draugi mēdza pamatoti atgādināt: «Mirdza, padomā taču arī par sevi!»
Savu padarījusi
Es nedomāju, ka šo kundzi vadīja cerība reiz saņemt kādu taustāmu pateicību. Viņa dzīvoja viena, un tuvākie radi jau bija viņsaulē. Iespējams, Mirdza tika prātojusi, kurš būs tas, kas atnesīs ūdensglāzi. Bet par to viņa nerunāja nekad. Pieļauju, ka par sarežģījumiem savā dzīvē domāt viņai vienkārši nebija laika. Tomēr tādi pienāca.
Mirdzu aizveda uz slimnīcu aukstā februāra naktī, par laimi, viņa pati bija paguvusi izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kad Mirdzu apciemoju slimnīcā, skumja bija sajūta - apciemoja viņu vien retais. Un kurš gan nāktu - vai nevarīgais Jāņonkuls vai tā neredzīgā kundze, kurai viņa lasīja priekšā? Droši vien, ja zinātu ceļu, paužot pateicību, pie viņas atnāktu ielas kaķi, bet ne jau tāpēc Mirdza par viņiem turēja rūpi.
Mirdza izdzisa klusi. Viena. Slimnīcas palātā. Pēdējais, ko spēja izteikt: «Es savu jau esmu padarījusi.»
Svētīgs darbs
Tu dod no sirds tikai tad, ja dalies tajā, kas pašam nav daudz. Šai atziņai piekrīt arī Vēsma Kokle-Līviņa no Alūksnes. «Personiski man dotais vienmēr sniedzis gandarījumu - esmu sajutusi, ka cilvēkiem tiešām esmu palīdzējusi, jo viņi ir jutušies labāk. Joprojām dodu no sevis, ko varu, piedalos kaut vai ar dažām kapeiciņām,» saka Vēsmas kundze.
Viņa uzskata - pasniegt otram roku grūtā brīdī, pateikt kaut vai tikai labu vārdu - arī tas ir svētīgs darbs: «Pietiek ar mazumiņu. Mēs ar kaimiņieni jauki sadzīvojam. Ja es pagatavoju ko garšīgu, aiznesu arī viņai, lai var pacienāties brokastīs. Tādi sadzīviski sīkumi piedod gaišumu ikdienas rītiem, jo īpaši cilvēkiem, kuri vecumdienas pavada vieni. Es nevaru sūdzēties, kaut dzīvoju viena, man ir ļoti gādīgs un attieksmē pret mani uzmanīgs dēls. Priecājos arī par mazmeitiņu, kā viņa izjūt došanas prieku. Noraugos uz viņu un atceros, kā tajos laikos, kad mācījos Tautas universitātē, palīdzēju uzrakstīt diplomdarbu savai kursabiedrenei. Un tagad redzu, ka daudziem arī manas grāmatas bijis iedvesmas avots. Dots devējam vienmēr atdodas. Ne vienmēr to saņemam kā taustāmu vērtību, bet labo enerģiju apmaiņa notiek. Tā ceļ pašapziņu, padara dzīvi skaistāku. Lai jums katra diena ir kā atradums, kurā ieliekat savu spēju un varēšanu,» novēl Vēsma Kokle-Līviņa.