«Izvēlēties pareizu uzturu nebūt nav vienkārši. Lielākajai daļai cilvēku skolā nav bijusi saturīga uztura mācība. Cilvēkiem nav priekšstata par to, kā klasificē taukus, kā plānot uzturu, ēst veselīgi un saprast, ka tas nav grūti,» atzīst Latvijas Endokrinologu asociācijas vadītāja, docente Ilze Konrāde. Diabēta slimniekiem jāatrod arī atbilstošas fiziskās aktivitātes ar drošu pulsu. Tas nozīmē prasmi samērot slodzi. Mediķu uzdevums ir motivēt pacientu mainīt dzīvesveidu, bet tas nav vienkārši.
«Tas nav izdarāms piecās minūtēs. Lielākajā daļā valstu ir speciālas programmas, kurās diabēta pacienti iesaistās, lai mācītos, kā jāēd, kā jākustas, kā jādomā, lai būtu vesels. Tas ir garš ceļš, kas prasītu vismaz sešas nodarbības, lai katrs pacients iziet cauri visiem nepieciešamajiem cikliem un neatkrīt atpakaļ tai posmā, kad atgriežas pie vecajiem paradumiem,» apmācību nepieciešamību uzsver I. Konrāde. Nav mazums pacientu, kurus biedē arī insulīna terapija. «No injekcijām nevajag baidīties - mūsdienās injekciju adatu garums samazinājies līdz sešiem vai četriem milimetriem. Tehnoloģiskais progress, kāds sasniegts insulīna terapijā, ir ļoti liels,» nomierina daktere I. Konrāde. Tomēr arī te nepieciešamas iemaņas - kā pareizi un kādās devās injicēt insulīnu, kā izmērīt savu glikozes līmeni.
Visus cukura diabēta pacientus, kas sāk šo terapiju, ambulatori apmāca endokrinologi - ierodoties pie ārsta uz vizīti, tikai jāsamaksā pacienta nodeva. Taču tas nenozīmē, ka ar vienu konsultāciju pietiks. Kā atzīst I. Konrāde, gados jaunus cilvēkus apmācīt ir vieglāk. Senioram var būt nepieciešamas 45 minūtes, lai tikai apgūtu pirmās iemaņas. Šajā ziņā sadarbības rezultāts atkarīgs gan no mediķa, gan pacienta savstarpējās sapratnes, jo endokrinologiem un pat diabēta aprūpes māsām pacientu apmācības neapmaksā. Papildu informāciju var gūt arī cukura diabēta slimnieku biedrībās, bet padziļināta apmācība notiek Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, kā arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Šīs apmācības mediķi organizē, entuziasma vadīti. «Cīnāmies par to, lai papildus tiktu apmaksāts vismaz diabēta aprūpes māsu darbs, jo viņas pacientus ļoti labi var apmācīt. Ir sagatavoti nopietni mācību materiāli, ar kuriem pacienti varētu efektīvi strādāt, taču šo problēmu risināšanai līdzekļi no valsts nav atvēlēti,» norāda I. Konrāde.
Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane uzsver - diabēta slimnieku aprūpe ir kritiskā stāvoklī: «Lai gan medikamentu ziņā pacientu ārstēšanā pieejami visi jaunākie līdzekļi, jāsaprot, ka medikamenti nosaka tikai apmēram 25-30% no ārstēšanas rezultāta. Nu jau ilgstoši no valsts netiek nodrošināta diabēta pacientu apmācība. Tas nozīmē, ka praktiskas ikdienas lietas, ko nepieciešams ikdienā ievērot diabēta slimniekam, neviens neizskaidro! Ārstam endokrinologam nākas veikt diabēta māsas darbu. Tas ir absurds.»