Cik līdzatbildīgs ir pats pacients un kas jādara mediķiem un atbildīgajām institūcijām, lai šo saslimšanu atklātu iespējami ātrāk, konsultē Latvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēde, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe, docente Ilze Konrāde.
Viena pagale nedeg
Ņemot vērā statistikas datus, Latvijā varētu būt 2,3% iedzīvotāju, kuri neapzinās saslimšanas faktu - lai gan cukura diabēts jau grauj normālu organisma funkcionēšanu, pagaidām vēl neizpaužas ar simptomiem vai komplikācijām. Taču tas ir laika jautājums. Aptaujājot vairākus cukura diabēta pacientus, trīs no četriem Dienai atzina, ka viņiem šī kaite atklāta, kad jau sākušās nopietnas komplikācijas, un tikai vienam laikus, jo regulāri apmeklējis ģimenes ārstu. Trim no šiem aptaujātajiem nav bijis informācijas par cukura diabēta riskiem, daži simptomi tikuši saistīti ar stresu un pārslodzi, bet rūpīgāk izmeklēt veselību traucējušas garās rindas pie ārstiem.
Docente Ilze Konrāde lēš - spriežot pēc vēlīni atklātajām cukura diabēta komplikācijām, kopumā Latvijā varētu būt apmēram 5% diabēta slimnieku no iedzīvotāju skaita. «Ļoti lielai daļai cukura diabētu atklāj, kad notiek kāda akūta kardiovaskulāra katastrofa - insults vai infarkts. Tad cukura diabēta diagnoze ir novēlota. Ja pacients būtu apmeklējis ārstu pirms trim gadiem, visticamāk, viņam tā būtu jau noteikta,» norāda I. Konrāde. Mediķe uzskata, ka saistībā ar šo saslimšanu nav iespējams galveno atbildību par novēlotu diagnostiku novelt uz vieniem - pacienta vai mediķa - pleciem, jo «viena pagale nedeg».
Piederība riska grupai
Lai cilvēks varētu izvērtēt piederību riska grupai, par šo slimību jāzina tās svarīgākie attīstības priekšnoteikumi. Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo paaugstināts glikozes līmenis asinīs. Cilvēka aizkuņģa dziedzeris neizdala insulīnu, vai arī tas organismā netiek izmantots racionāli. Rezultātā šūnas nesaņem glikozi, kas tām nepieciešama enerģijas iegūšanai.
Cukura diabētam ir divas formas - 1. un 2. tips. Pirmais tips ir autoimūna slimība, ko daļēji nosaka gēni, kuri savukārt reaģē uz ārējo vidi - vīrusiem, stresu, tāpat sava loma ir arī agrīnai govs piena lietošanai. Normāli cilvēka imūnsistēmai pret ārējiem faktoriem vajadzētu cīnīties, taču šajā gadījumā tā vēršas pret pašu organismu - aizkuņģa dziedzerī nogalina beta šūnas, kas ražo insulīnu. Tomēr gēni simtprocentīgi nenosaka, ka cilvēks saslims ar šo kaiti. Pirmā tipa diabētu diagnosticē apmēram 5% no visiem cukura diabēta pacientiem, ar to visbiežāk saslimst jauni cilvēki vecumā līdz 40 gadiem.
Savukārt ar 2. tipu slimo vairāk nekā 90% no visiem diabēta pacientiem - parasti saslimšanu konstatē pēc 40 gadu vecuma. «Šī tipa pacientiem slimības palaidējmehānisms ir liekais svars, un, kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati, liekais svars Latvijā ir liela problēma,» uzsver I. Konrāde. Prevencijas programmas paredz, ka katram cilvēkam pēc 45 gadiem reizi gadā jāpārbauda glikozes līmenis asinīs. Ja pirmās pakāpes radinieki slimo ar cukura diabētu, jāpārbauda vēl agrākā vecumā. Uzmanīgiem jābūt cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma ar lieko svaru, paaugstinātu holesterīnu un asinsspiedienu, sievietēm, kurām grūtniecības laikā bijis cukura diabēts vai kuras dzemdējušas bērnu smagāku par četriem kilogramiem, kā arī smēķētājiem. Šī ir riska grupa, kurā iespēja attīstīties 2. tipa diabētam ir daudz lielāka.
Skrīninga diagnoze
Riska grupā ietilpstošie, visticamāk, gribētu iepazīties ar cukura diabētam raksturīgajiem simptomiem. Mediķi min tādus simptomus kā pastāvīgas slāpes, bieža urinēšana, izteikts nespēks, apetītes izmaiņas. Taču neviens no šiem simptomiem nepalīdzēs agrīni diagnosticēt slimību. «Problēma ir tā, ka organisms spēj pielāgoties dažiem izmainītiem vielmaiņas rādītājiem un cilvēks var justies labi. Piemēram, bieža urinācija parādās tikai tad, ja glikozes līmenis asinīs pārsniedz 10 līdz 12 milimolu litrā. Tukšā dūšā pārbaudot glikozes līmeni, diabēta kritērijs ir no septiņiem milimoliem litrā. Diabētam raksturīgās sūdzības visbiežāk attīstās tad, kad rādītāji pārsniedz diabētam raksturīgos skaitļus jau vismaz vienu divas reizes,» skaidro endokrinoloģe.
Mediķu prakse liecina - ja pacientam parādās agrīni simptomi, parasti konstatē 1. tipa diabētu, kas attīstās ļoti ātri - divos trīs mēnešos. «Bet pasaulē lielākā sāpe ir tā, ka 2. tipa diabētam agrīnu simptomu nav. Cilvēki ātri pierod pie nelielām sūdzībām, un, līdz parādās izteikti simptomi, var paiet pieci seši gadi! Tāpēc 2. tipa diabēts ir skrīninga diagnoze, tas nozīmē - jāveic sijājoša diagnostika riska grupai. Tikai tādā veidā var atklāt 2. tipa cukura diabētu,» uzsver mediķe.
Četras metodes
Latvijā daudzviet tiek rīkotas veselības kampaņas, kurās ar glikometru iespējams noteikt glikozes līmeni. I. Konrāde gan norāda - šie rādītāji var būt neprecīzi. Glikometriem pieļaujamā kļūda var būt 12% no rādītāja, taču ierīces kalibrētas tā, lai rādītāji būtu iespējami tuvu pieciem sešiem milimoliem, kas jau ir brīdinošs skaitlis. «Cukura diabēta diagnozi nevar noteikt ar glikometru, tās apstiprināšanai obligāti jāizmanto venozās asinis, jo rādītāji ir standartizēti venozai plazmai,» skaidro I. Konrāde.
Medicīnā ir četras metodes, kā mēra glikozi, veicot asins analīzes: pirmā tiek veikta tukšā dūšā; otrā - dodot cilvēkam izdzert 75 gramus glikozes un glikozes līmeni mērot pēc divām stundām. Ar trešās metodes palīdzību glikozes līmeni asinīs mēra neatkarīgi no ēšanas, bet ņemot vērā simptomus. Savukārt ceturto metodi izmanto, nosakot glikēto hemoglobīnu, kas atspoguļo vidējo glikēmiju pēdējos trijos mēnešos.
Pēdējā no minētajām ir visdārgākā metode, tā nav atmaksāto analīžu grupā, un ģimenes ārsti praksē to izmanto retāk. Vislētākā ir glikozes līmeņa mērīšana tukšā dūšā. Taču visvairāk informācijas var iegūt ar otrās metodes palīdzību - tā parāda, vai insulīna daudzums izmantojis izdzerto ogļhidrātu daudzumu. Katrā ziņā ģimenes ārsts ir tas, kurš izšķiras par piemērotāko metodi. «Cukura diabēta diagnostika ir ģimenes ārsta kompetence, tas nav apšaubāms,» uzskata I. Konrāde.
Nav prevencijas plāna
Gan pacienti, gan speciālisti ir vienisprātis - cukura diabēta skrīninga stratēģija valstī nestrādā pilnvērtīgi. Arī Starptautiskā Diabēta federācija savos pārskatos atzinusi - Latvijai nav maksimālā diabēta prevencijas pasākumu plāna.
Daktere I. Konrāde uzskata - valsts atbalsts ģimenes ārstu veiktajām analīzēm diabēta skrīningā varētu būt lielāks: «Asinsspiedienu var izmērīt gandrīz vai frizētavā, bet glikozi tik vienkārši izmērīt nevar. Problēmu diez vai atrisinās arī sirds un asinsvadu veselības kabineti, jo arī tur cilvēks ierodas dažādos laikos pēc ēšanas. Lai diagnosticētu diabētu, rādītājiem jābūt standartizētiem. Problēmu varētu risināt, skrīninga programmās iesaistot arī darba devējus, kam rūp savu darbinieku veselība, un obligāto veselības pārbaužu sarakstā ieviešot glikozes līmeņa noteikšanu. Tas būtu efektīvs risinājums.»