Latvijā ir 64 ceļa meistari, kuri kontrolē visu 1860 kilometrus garo VAS Latvijas dzelzceļš (LDz) pārvaldīto dzelzceļa līniju tīklu. Viens no viņiem ir Vitālijs Peculevičs.
Daudzveidīgs un atbildīgs darbs
Ceļu meistara Vitālija pārziņā ir 48 km sliežu ceļu, sākot no Zemitānu stacijas līdz Rīgas pasažieru stacijai, Čiekurkalnam, Sarkandaugavai un Jāņavārtiem. Dzelzceļa nozarē Vitālijs strādā jau 14 gadu, no tiem 10 gadus ir ceļu meistara amatā. "Ceļa meistara darbs ir dzelzceļa uzturēšana atbilstošā kvalitātē, veicot sliežu pārbaudes un remontdarbus. Turklāt darbs ir ne tikai uz sliedēm, bet arī pie datora - gatavojot atskaites, plānojot darbus un kārtojot organizatoriskus jautājumus. Manā pakļautībā strādā 12 montieri, divi brigadieri un pieci pārbrauktuves dežuranti, kuru ikdienas darbu instruēšana arī ir mans uzdevums. Es pastāstu darbiniekiem, kas un kur jādara, un kāda tehnika būs jāizmanto. Arī pārbaudu, kā darbinieki veikuši savu darbu. Un, protams, darba dienas beigās rakstu atskaites – gan par materiāliem, kurus mēs pa dienu izlietojām, gan par darbiniekiem un viņu darbu, - kā arī plānoju darbus nākamajai dienai," tipisku ceļa meistara darba dienu raksturo Vitālijs. Tā tikai šķiet, ka dzelzceļš sastāv no sliedēm un gulšņiem, un nekas nav jadara, vilciens nāk, un viss, bet patiesībā tā ir ļoti sarežģīta konstrukcija un sistēmas. Vitālija pārziņā ir arī ap 90 pārmiju, kuru drošībai jāpievērš īpaša uzmanība, jo to bojājumi var radīt bīstamas vai katastrofālas sekas, piemēram, vilciens var aizbraukt pa nepareizo maršrutu (kur, iespējams, pretī brauc otrs vilciens), vai arī vilciens var noiet no sliedēm.
Ietekmē laikapstākļi un cilvēku neuzmanība
Sliežu ceļu drošību ietekmē ne tikai nolietojums un mehāniski radīti bojājumi, bet arī laikapstākļi. Vasarās, kad gaisa temperatūra ir paaugstināta, metāls sakarst, palielinās izmēros un rodas bojājumi. Tas pats, tikai pretējā virzienā, notiek arī aukstumā – tiesa, tad metāla izmēri samazinās. Turklāt arī sniegs mēdz apdraudēt dzelzceļa drošību, it sevišķi uz pārmijām. Pārmijas tiek tīrītas gan izmantojot gaisa pūšanu un kausēšanas metodi, gan mehāniski - ar lāpstām un slotām novācot sniegu no sliedēm. Galvenokārt darbs notiek naktīs, kad vilcienu satiksme ir mazāk intensīva. Sliežu ceļu kvalitāti un drošību ietekmē arī metāla "nogurums", jo vilcieni, it sevišķi, kravas vilcienu sastāvi, ir īpaši smagi. Arī cilvēku ietekme neizpaliek. Nav nekāds retums, kad, piemēram, bērni blēņojoties liek uz sliedēm monētas, bet mašīnas bojā barjeras uz pārbrauktuvēm. "Ik reizi, kad bijusi bīstama situācija vai avārija un vilcienam nācies pēkšņi bremzēt, ceļa meistaram un viņa komandai jāpārbauda dzelzceļš - vai nav radušies bojājumi un, ja tādi tiek konstatēti, maksimāli drīz tie jānovērš," skaidro Vitālijs.
Bez entuziasma un vēlmes mācīties neiztikt
Liela nozīme ceļa meistara darbā joprojām ir cilvēka faktoram - zināšanām, pieredzei un acīgumam, taču mūsdienu tehnoloģijas ir būtiski atvieglojušas darbu gan, lai konstatētu bojājumus, gan arī lai tos novērstu. "Agrāk ceļa meistari visu darbu darīja ar rokām un vienkāršu, bieži vien smagnēju instrumentu palīdzību. Mūsdienās pārmiju nomaiņai vajag 15 cilvēku, bet agrāk, lai to paveiktu, bija vajadzīga 40 darbinieku komanda," skaidro Vitālijs. Ceļa meistaram jābūt draugos arī ar skaitļiem un jāspēj paturēt atmiņā daudz informācijas. Vitālijs ir absolvējis Latgales Transporta koledžu, bet Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvis dzelzceļa inženiera diplomu. Taču viņš atklāj, ka šajā darbā jāmācās nepārtraukti, jo, mainoties tehnoloģijām, jāapgūst jaunas darba vadības un drošības instrukcijas, kā arī praktiski jādodas veikt dzelzceļa apsekošana un remonts. Galu galā - ir jābūt interesei un patikai pret dzelzceļu.
"Man jau kopš bērnības patika gan vilcieni, gan vispār vērot dzelzceļu. Māja, kur bērnībā dzīvoju, bija netālu no dzelzceļa. Turklāt arī ģimenē bija "dzelzceļnieki" – onkulis un tēvs strādāja šajā nozarē. Tagad gan es, gan visi mani brālēni strādājam dzelzceļā. Arī, ceļojot ārpus Latvijas, es cenšos apmeklēt vilcienu stacijas un kā transporta līdzekli izvēlos pārvietošanos ar vilcienu. Katrā valstī kaut kas mazliet atšķiras. Vairākās valstīs esmu bijis arī praksē, pieredzes apmaiņā," stāsta ceļa meistars.
Vitālijs tomēr uzsver komandas gara nozīmīgumu darba pienākumu veikšanā. Ceļa meistaram ir liela atbildība un jāpiemīt prasmēm organizēt darbus, deleģēt pienākumus, taču no montieriem, dežurantiem, brigadieriem, kā arī citu dzelzceļa struktūrvienību kolēģiem ir lielā mērā atkarīgs, cik precīzi un kvalitatīvi šie darbi tiks paveikti un cik drošs pasažieru un kravu pārvadāšanai būs dzelzceļš.
Ieskats ceļa meistara profesijas vēsturē
Ceļa meistara amatu var dēvēt par dzelzceļā senāko vai vismaz vienu no pašām senākajām profesijām. Līdz ar pirmo sliežu ceļu parādīšanos bija nepieciešams cilvēks, kas tos uzrauga, uztur atbilstošā kārtībā un nepieciešamības gadījumā nodrošina to remontu. Visus šos darbus nevar veikt viens cilvēks, taču kādam ir jābūt atbildīgajam, kā arī minētie procesi jāvada un jāadministrē.
Ņemot vērā uzkrāto pieredzi, kā arī vienotas sistēmas ieviešanas nolūkos 1883. gadā cariskajā Krievijā, tostarp Latvijas teritorijā, spēkā stājās noteikumi, kuri noteica, ka ceļa meistara pārraudzībā var atrasties sliežu ceļš 18 verstu (19,2 km) garumā, ieskaitot atzarojumus un staciju ceļus. Mūsdienās viena ceļa meistara pārraudzībā nododamais sliežu ceļu garums pieaudzis līdz pat 40 km.
Kaut arī darba procesi un tehnoloģijas mainās, tomēr pārlapojot, piemēram, 1930. gada "Sliežu ceļu uzturēšanas un remonta instrukciju", redzam, ka ceļa meistara loma sliežu ceļu uzturēšanā ir maz mainījusies. Viņa atbildības sfēra minētajā dokumentā ir precīzi definēta. Tāpat kā mūsdienās ceļa meistars jau toreiz ir bijis atbildīgs gan par sliežu ceļa gulšņu un pārmiju brusu, gan pašu sliežu maiņu, kā arī ceļa pārstumšanu un izlāgošanu, ceļa pacelšanu, pārmiju uzlikšanu un maiņu, kūkumu izlabošanu un citām manipulācijām.
Lielākā atšķirība ir faktā, ka kādreiz to vajadzēja iespēt paša ceļa meistara darbā pieņemtu dienas strādnieku un priekšstrādnieka spēkiem, savukārt šodien – saņemot mūsdienīgu tehnisko atbalstu un vadot saliedētu padoto darbinieku kolektīvu.
1938. gadā Latvijas Valsts dzelzceļos strādāja 123 ceļa meistari (2018. gadā VAS Latvijas dzelzceļš tādu ir 64), kas tika ierindoti dažādās valsts ierēdņu kategorijās atbilstoši stāžam un saskaņā ar Valsts civildienesta nolikumu. Savukārt "Instrukcija par dzelzceļu darbinieku dienesta un darba apģērba veidu, iegādi un valkāšanu" noteica, ka ceļu meistariem līdzīgi kā daudziem citiem dzelzceļniekiem ir tiesības un pienākums valkāt formas cepuri. Tādējādi arī darba vidē ceļu meistari bija viegli pamanāmi uz savu padoto – ceļa strādnieku fona.
Ņemot vērā ierobežotās mobilitātes iespējas un iespējamo darba vietas maiņu, 20. gadsimta 30. gados darba devējs bija apņēmies ceļa meistaru allaž nodrošināt ar trīsistabu dzīvokli un kantora telpām pie tā.
Portāla Diena.lv sadaļā Dzelzceļa stāsti iepazīsties ar dzelzceļa vēsturi, mūsdienām, vietām, cilvēkiem un procesiem, kas ļauj vilcieniem ik dienu ripot pa Latvijas sliežu ceļiem.