Savukārt, tuvojoties vecumam, ar tiem vairāk nodzīvojušiem notiek interesanta transformācija. Vecie ne vien atgriežas bērna prātā, kas it kā deklarējas kā godīguma etalons, tomēr tā īsti neatbilst patiesībai, bet vairums sevi atrod arvien godīgākus esam. Ja nu vienīgi paši sev pamānās, atvēlot ilūziju, ka dzīvos mūžīgi. Sievietes nez kāpēc "iztaisās" jaunākas - it kā nevarētu redzēt, cik gadu patiesībā kundzēm nācies būt šai pasaulē. Reiz kāda kundzīte savam blakussēdētājam - interesantam vīrietim - rosināja apstiprināt, ka viņa taču izskatās jaunāka par saviem gadiem?! Pavecais puisis tam piekrita, atbildot, ka veselas desmit minūtes...Ja godīgumu saprot kā vispārinātu īpašību, tad skaidrs, ka godīgs ir tas, kura rīcība atbilst morāles prasībām, kurš apzinīgi, ar lielu atbildību veic savu darbu un pienākumus. Viņš ir tikumīgs, pieklājīgs, piedienīgs, noteikti kulturāls. Tāds, kas domā, runā un dara vienu un to pašu. Bet, lūk, šī vienkāršā saprašana mūsdienu vecākajiem cilvēkiem, ja neskaita dažus izņēmumus, ir ļoti smagas pieredzes sabojāta, jo milzīgu daļu sava mūža nācies pavadīt sistēmā, kur tā dzīvot nebija iespējams. Sākot jau no pirmajām klasēm skolā, cilvēks bija spiests izlikties, ka piekrīt skolotājam, kaut ticēja mājās vecāku stāstītam. Skolotājs savukārt bija spiests melot bērniem, jo mājās viņa bērni gaidīja savu iztikšanu. Tai visaptverošajai melošanai un negodīgumam bija ļoti plašs diapazons un ļoti diferencēts vērtējums, jo būt negodīgam pret valsti un tās varu, nebaidoties no stukačiem, ierindas cilvēkiem skaitījās teju vai goda lieta, kamēr privātās attiecībās tas netika akceptēts."Pīlītes pūst" nācās skolā, vēlāk - studējot, arī darbā un valsts varas kantoros, kas dažam sanāca, bet citam ne. Kāds tur godīgums, ja par atklātu valodu un rīcību draudēja nepatikšanas! Bēdīgi, bet arī tiem, kas tomēr centās saglabāt tīru sirdsapziņu, kas nesadarbojās un bija gatavi eksistēt, strādājot darbu, kam ideoloģiju nevarēja piekabināt, reizēm nācās to godaprātu pabāzt pagaldē. Tāpēc neko darīt - tiem, kuriem sanācis piedzimt un uzaugt okupācijas laikā, par godīgumu mūža garumā runāt nepienākas, ja vien negrib melot arī tagad. Dažs labs joprojām to praktizē, jo inercei ir milzīgs spēks ne tikai fizikālajās būšanās.Dzīvi papildināt ar tā saucamo melu valdzinājumu - neskatoties uz to, ka dzīvo brīvā valstī -, piekopj ļaudis, kuri ir svētā pārliecībā par savu godīgumu. Interesanti, ka viņi, kaut tomēr melo, saviem meliem atrod attaisnojumu. To varētu saprast, ja tā rīkotos skolnieki bailēs no soda, taču, kad to dara pieauguši, atbildīgi un sabiedrībā pat godājami cilvēki, par viņu rīcību atliek vien pabrīnīties.Ne jau tikai verbālā melošana ir negodīguma izpausme. Vēl jau cilvēks var būt negodīgs ar rīcību vai rīcības apturēšanu, nemaz nerunājot par tīšu blēdīšanos vai krāpniecību. Tomēr ticība godīgumam, kas reizēm ir paslēpies, bet tomēr ir, man palīdzējusi tikt pāri daudzām smagām dzīves situācijām. Manī ir saglabājusies cerība, ka jaunā paaudze - mūsu nākotne, tie, kas nākuši pasaulē brīvā, neatkarīgā valstī, kurā pastāv vārda brīvība, - spēs būt godīgāki. Protams, ja neiesaistīsies politikā, kur saglabāt godīgumu ir visai problemātiski.
Cerība, ka jaunie spēs būt godīgāki
Dzīves sākumā būt godīgam ir iespējams, jo cilvēks piedzimst godīgs, taču ar laiku tas mainās. Jau samērā agri mazais cilvēciņš liek lietā funktieri savtīgu iemeslu dēļ, līdz ar to izpratne par godīgumu relativizējas un turpmāk arvien vairāk, jo dzīve "spiež: cilvēku nonākt kompromisā ar savu sirdsapziņu, ja tāda ir.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.