Studijas vadītājs ir Latvijā pazīstamais mākslinieks Juris Ģērmanis. Viņš atklāj, ka vairums uzticīgāko un centīgāko studijas audzēkņu ir pensijas vecuma cilvēki, un lielai daļai jau ir kādi pamati mākslā. Dažiem vajag palīdzēt, paskaidrot, mudināt pamēģināt kādu jaunu pieeju. Citiem savukārt pieredze ir tik liela, ka viņus drīzāk var uztvert kā kolēģus, ar kuriem apspriesties, pārrunāt rezultātu un varbūt kaut ko ieteikt.
Gan māksla, gan draudzība
Studijas Grīva dalībniece Elīna ieskicē tajā valdošo noskaņu: "Studijā ir diezgan liela brīvība. Viens punktiņu tehnikā attēlo divas draudzenes, kāds ir uzstādījis plastmasas sarkanās magones, kāds cits parkā uzmesto ainavu pārveido ar iztēles palīdzību. Tomēr ikviens gaida, kad pienāks Juris un ar pāris viegliem un nemanāmiem otas vilcieniem pielabos uzsākto gleznu. Šeit mazs, zils plankums ir nepieciešamā ēna, un te viena plāna līnija maina bumbiera kātiņa virzienu. Tik smalks un netverams ir tas mākslinieka skatījums."
Arī man palaimējas studijas atmosfēru izjust "uz savas ādas", divās nodarbībās pozējot kā portreta modelei. Ir fascinējoši redzēt, kā katram dalībniekam izdodas mani ieraudzīt no citas puses un attēlot ar sev tuvāko izteiksmes līdzekļu palīdzību. Viens izmanto akvareļus, cits eļļas krāsas, vēl cits – krītiņus. Viens cenšas panākt maksimālu līdzību, cits – izcelt skaisto, vēl cits piezīmē klāt kādus iztēlotus elementus.
Studijas vadītājs uzskata, ka viņa audzēkņi daudz mācās un smeļas idejas arī cits no cita. Turklāt dažreiz tieši tie studijas dalībnieki, kuriem mākslas pamatu nav, izceļas ar ļoti interesantu skatījumu – piemēram, ar šobrīd moderno "naivās mākslas" pieeju. Juris Ģērmanis dalās novērojumos: "Ir kaut kas burvīgs tajā naivumā un patiesumā, kas nāk dabiski. Mēdz gadīties tā, ka samācās visas profesionālās pareizības un pazūd tas tiešais un bērnišķīgais, kas nāk no sirds. Dažreiz liekas, ka šādus audzēkņus nevajadzētu mācīt un "bojāt", bet viņi jau paši uzstāj, ka vēlas mācīties un attīstīties. Tā ir tāda sarežģīta lieta – kā nepazaudēt dabisko, tiešo uztveri un reizē bagātināt sevi."
Studijas dalībnieki ir ārkārtīgi dažādi cilvēki – ja tik dažādus raksturus un dzīves pieredzes mēģinātu ietilpināt vienā gleznā, sanāktu patiesi oriģināls un varbūt pat absurds mākslas darbs. Taču šeit viņus visus vieno mīlestība pret mākslu. Pamanu, ka studija tās dalībniekiem pilda arī sociālu funkciju – sanākt kopā, parunāt, varbūt arī pastrīdēties, kā arī kopīgi svinēt svētkus un jubilejas. Juris Ģērmanis norāda, ka visaktuālāk tas ir pensijas gados, taču studijai pievienojas arī citu vecumu cilvēki – lai meklētu iespējas sevi piepildīt, atcerēties sen aizmirstas iemaņas mākslā vai arī lai sagatavotos iestājeksāmeniem kādā mākslas skolā.
Juris Ģērmanis paskaidro: "Tas nenozīmē, ka katrs studijas dalībnieks kļūs par lielu mākslinieku, bet cilvēkam vajag sevi nodarbināt ar kaut ko nepraktisku. Lai nedomātu tikai par racionālo ikdienu, bet atļautos arī pasapņot."
Māksla asinsritē
Juris Ģērmanis jau bērnībā nolēma savu dzīvi saistīt ar mākslu. Interesanti, ka šo ceļu viņš izvēlējās sākt reizē ar savu dvīņubrāli Andreju, kurš arī ir Latvijā pazīstams gleznotājs. Vienpadsmit gadu vecumā brāļi iestājās Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Juris atminas, ka viņu abu spēcīgās mākslas mīlestības priekšā atkāpās citas intereses. Divatā bija vieglāk realizēt šo aizraušanos, staigāt pa izstādēm un apspriest redzēto.
Ar gadiem auga arī brāļu vēlme atšķirties un katram atrast savu unikālo ceļu mākslā. Lai arī Jura un Andreja skola un pamati ir līdzīgi un abi glezno ainavas un portretus, ar laiku viņu glezniecības izpausmes, intereses un rokraksti ieguvuši izteiksmīgas atšķirības. Dvīņubrāļiem bijušas kopīgas izstādes, tomēr Jurim netīk neizbēgamā salīdzināšana, kas tajās notiek. "Cilvēki vairs neskatās uz pašiem darbiem, bet analizē, kas kuram labāk sanācis," viņš norāda.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 15. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!