Kopā ar Borisu Bērziņu
Aizvadītais gads Gundegai Cēberei pagājis lielu notikumu gaisotnē. Pirmkārt: "Pavasarī muzejam neplānoti piedāvāja Rīgas mākslas telpā parādīt Borisa Bērziņa izstādi. Apspriedāmies ar Māru Lāci, sapūtu vaigus, un izstādi uztaisījām. Ļoti īsajā sagatavošanas laikā izdevās labi!" Otrkārt, Gundega pašā gada nogalē atgriezās no neparedzēta ceļojuma pa Austrāliju. Viņa datorā rāda lieliskus pašas fotografētus Austrālijas skatus. Treškārt, tiešā ceļā no Austrālijas Gundega paguva ierasties uz atvērto durvju dienām atjaunotajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, ko tik ilgi gaidīja paši muzejnieki un visi mākslas cienītāji.
Savā cienījamajā dzīves gājumā Gundega Cēbere īpaši izceļ pēdējos desmit darba gadus: "Izcilais mākslinieks 2002. gada sākumā testamentā visu savu radošo mantojumu novēlēja muzejam, bet nepaspēja darbus sašķirot. Kad Bērziņš aizgāja, visu no viņa darbnīcas atveda uz muzeju un salika vienā telpā. Tā bija piekrauta līdz pat griestiem, un vadība meklēja, kurš ar mantojumu nodarbosies. Es 23 gadus biju nostrādājusi Kultūras ministrijā un sapratu, ka Boriss Bērziņš ir izdevība, ko nedrīkst laist garām. Tagad saku, ka no 2003. gada augusta dzīvoju kopā ar Borisu Bērziņu, un nevienu mirkli neesmu savu lēmumu nožēlojusi. Darāmā te vēl daudz."
Dievs vienmēr eleganto un allaž humora pilno mākslas zinātnieci nav apdalījis. Tā vai citādi, bet mūža garumā viņai izdevies darīt sirdij tuvus, gandarījumu sniedzošus un labas atsauksmes guvušus darbus - laikrakstos un žurnālos publicēti raksti par mākslas aktualitātēm, izdotas nopietnas monogrāfijas par izciliem māksliniekiem, kā kuratore Cēbere veidojusi vērienīgas mākslinieku personālizstādes. Tā nupat viņa ir kuratore Pētera Sidara, kuram «idejas birst no piedurkņu galiem», vērienīgajai personālizstādei, bet rudenī notiks daudzpusīgās gleznotājas Sandras Krastiņas personālizstāde. Gundegas Cēberes dzīve ir trauksmaini piepildīta.
Viegli paceļama
Gundega bija iecerējusi 70. jubilejā dzert šampanieti Ņujorkā Taimskvērā. Nesanāca, jo "augusta beigās piezvanīja māsīca un teica, ka noplīsusi kompanjone ceļojumam uz Aļasku, vai es negribot piebiedroties? Pēc divām nedēļām jau bijām Ankoridžā, Aļaskas Amerikas daļā. Esmu viegli paceļama. Jaunībā biju "mugursomniece" - ar draugiem ar riteņiem braucām pa Igauniju - uz Munameģi, pa Krievijas Zelta loku, ar pannām ķērām vēžus. Vēlākajā dzīvē arī daudz esmu ceļojusi."
Ar labiem vārdiem Gundega atceras ierēdnes darbu ministrijā, kad kļuva par uzticamu draugu un sabiedroto daudziem māksliniekiem: "Krustām šķērsām izbraukāta Latvija. Pazīstu visas kultūras celtnes. Ir kārtotas izstādes muzejos, klubos un kultūras namos, esmu bijusi klāt dažādu pieminekļu, arī Ļeņina, celšanā un ņēmusi arī "ļeņinus" nost." Mīti arī tāli ceļi - Gundega bijusi Ēģiptē, Peru, Etiopijā un kur vēl ne. Kāds horoskopists kaislīgajai ceļotājai stāstījis, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm Gundega bijusi aita un dzīvojusi Austrālijā. Sarunu biedre smej: "Sidnejā atsevišķās vietās man bija sajūta, ka esmu tur iederīga vai atgriezusies bijušajā." Nākotnes plāni? "Neesmu no smalkajiem ceļotājiem, bet mani interesē Persija, Maroka, Islande, gribētu redzēt ziemeļblāzmu ar krāsainajām kāvu dejām, man daudz ko gribētos, bet jārēķinās ar iespējām."
Gundegas Cēberes dzīvesstāstā bijis arī kāds traģisks notikums, kuru mākslas zinātniece tagad izstāsta viegli, ar humoru: "Savā ziņā esmu izredzēta. Kad 2000. gada 8. jūnijā netālu no mājām kāds puisis ar mašīnu pārbrauca man pāri, es ar lauztām kājām un vēl citiem kauliem ilgstoši atrados komā un it kā jau stāvēju pie debesu vārtiem, bet mani tur nelaida iekšā, kaut kādi nepadarīti darbi uz zemes palikuši. Man toreiz bija 57 gadi." Gundega ar pateicību atceras dakteri Šperliņu 1. pilsētas slimnīcā: "Viņš man lika kaulus kopā, un es pirms operācijas lūdzu, lai stieņus kājās ieliek tā, ka tie neplēš zeķbikses! Toreiz domāju - vai vispār vēl kādreiz staigāšu?" Taču pēc trim mēnešiem Gundega aizbrauca uz Ķīnu, kur notika Latvijas gobelēnistu izstāde: "Man bija brīnišķīgs - uzmanīgs un atbalstošs - ceļabiedrs tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs un toreizējā Latvijas vēstnieka Ķīnā Einara Semana ģimene. Sakārtojām izstādi, un es pat pa Ķīnas mūri staigāju. Ķīnieši brīnījās, ka es ar štociņu - mode tāda, vai? Kad uzzināja, teica, ka vajagot 90 dienas, un tad ar kājām viss būšot kārtībā. Tā arī bija. Nākamajā gadā man izņēma stieņus, un nekādu seku - varu staigāt uz augstiem papēžiem, lēkāt un dejot."
Kvika balles un haskiji
Kad satiekamies, smiedamās viena otru uzrunājam - sveika, radiniec! Mūs saradoja suns Kviks, kuru Gundega kā kucēnu paņēma no manas mammas. Kviks nodzīvoja skaistu mūžu - gandrīz 17 gadu. Gundega atzīst, ka ir suniste, vēl tagad noglauda katru garām ejošu krancīti, bet saprot, ka šajos gados ņemt suni nebūtu prāta darbs. No Kvika laikiem daudziem mākslas pasaulē zināms par korgijveidīgā dzimšanas dienu svinēšanām: "Es ar kaimiņieni Birutu, kurai bija milzīgs kollijs Nelsons, izgudrojām, ka suņiem vajadzētu svinēt balles. Tika izsūtīti ielūgumi, norādīts - dreskods neformāls, kaķi netika aicināti. Faktiski tie bija svētki sanākušajiem draugiem, bet suņi izskraidījās ar draugu suņiem, un jubilāriem tika arī dāvanas - smirdeklīši (kaltētas dzīvnieku iekšas). Kviks apglabāts Citos medību laukos, un es saku - kad nomiršu, lai mani kremē un pelnus izkaisa dzīvnieku kapsētā. Draugi smej - tev Meža kapos vieta, kā dzīvoklis klusajā centrā, varēsi izīrēt."
Savu mīlestību pret suņiem Gundega tagad izbauda pie Garkalnes haskijiem SIA Vulfas kundze: "Pirms pieciem gadiem aizbraucām turp sarīkot pikniku ar suņu pajūgu. Ja es būtu jaunāka, man noteikti būtu haskijs, kas nestrādā par suni, bet ir citplanētietis. Tagad bieži ciemojos pie Garkalnes haskijiem."
Atpazīstamības zīme
LNMM direktore Māra Lāce, kas Gundegu pazīst jau vairāk nekā 40 gadu, stāsta: "Svarīgi, ka, gadiem ejot, nemazinās Gundegas interese par dzīvi. Viņa nav čīkstētāja, ir diezgan noslēgts cilvēks, kaut ārēji tā nešķiet. Taču, ja ir problēmas, Gundega par tām nerunā arī paziņu un draugu lokā. Neizsīkstoša ir viņas interese par svešām zemēm, tautām un kultūrām. Gundegai piemīt pasmags humors. Viņai ir skaidra un tieša valoda, tāpēc dažkārt viņa nonāk konfliktsituācijās, jo liekuļot neprot. Kolēģe vienmēr ir eleganta, katrā tērpā atrod odziņu. Mani vienmēr fascinē viņas daudzās rotaslietas, gredzeni, kurus Gundega ved arī no ceļojumiem un prot kombinēt. Tā ir Gundegas atpazīstamības zīme."