Likteņa spēks
Liktenim ir savs spēks – stāstot par sievietēm savā dzimtā, teic Zina, kura bijusi vidējā starp divām māsām. Pašai ir divas meitas un nu jau trīs mazmeitas. Zinas tētis ir ukrainis. Reiz, kad mamma ar trim mazām meitiņām no Ukrainas atgriezusies Latvijā, kāda čigāniete pareģojusi – viena meita būs audēja, otra šuvēja un trešā pavāre. "Tieši tā mēs pēc kārtas arī izmācījāmies. Ne par audēju gribēja iet mācīties vecākā māsa, ne es par šuvēju. Jaunākā māsa mājās ēst nekad netaisīja, bet izmācījās par pavāri," stāsta Zina.
Par šuvēju kļuvusi netīšām. "Draudzenes tētis iestāstīja, ka Rīgā ir kāda skaista skola – pavāru skola. Abas ar draudzeni pēc 8. klases pirmoreiz aizbraucām uz Rīgu – jā, skola smuka, ar smukām stikla durvīm. Ieejam iekšā, piesakāmies, ka gribam stāties pavāros, bet mums atbild: te ir šuvēju skola! Labi, tad stāsimies par šuvējām. Mūs mēģina pierunāt, lai braucam uz mājām un izvēli pārdomājam, bet naudu otrreiz nevar tērēt," stāsta Zina. Pēc pāris stundām meitenes Rīgas 16. profesionāli tehniskajā skolā atgriezušās un pieteikušās par šuvējām. "Katram savs liktenis. Pirms tam pat iedomāties nevarēju, ka kļūšu par šuvēju. Bet skolā bija ļoti laba meistarīte, mācīja šūt mēteļus un sieviešu kostīmus. Man ļoti iepatikās," atzīst Zina, viņa piebilst – 2000. gadā iestājusies Burdas šūšanas skolā un tad pārgājusi arī uz kleitām. Zinas mājās viesistaba ir kā maza dāmu paradīze, kur centrālajā vietā uz manekena varam apbrīnot vienu no šuvējas pēdējiem veikumiem – fantastisku kāzu kleitu. "Tagad šūšanu uzskatu ne par darbu, bet savu hobiju," pasmaida Zina.
Viņa pati apprecējās 1977. gadā. Pēc trim gadiem piedzima pirmā meitiņa. Zina atceras laikus 70. un 80. gados, kad Tukumā strādājusi sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tolaik ar ģimeni dzīvojuši vecā mājā, un krustmāte, kura strādājusi celtniecības organizācijā, pierunājusi pāriet uz šo jomu – Zina sākusi strādāt grāmatvedībā par kasieri, kaut ļoti negribējusi šo darbu. Tur nostrādājusi astoņus gadus un tikusi pie dzīvoklīša, viņa salīdzina: "Tagad jau celtnieki strādā akurāti un tīri, bet tolaik bija tāds haoss! Kā es berzu vannu – viss bija atstāts noklāts ar piķi, ar cementu... Bet tāpēc jau gāju strādāt celtniecībā, lai rindas kārtībā tiktu pie dzīvesvietas."
Ar vīru kopā nodzīvojuši 13 gadu, laulībā piedzimusi otra meita. Pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā, paliekot vienai ar diviem bērniem, izdzīvošana nav bijusi no vieglajām: "Strādāju vairākus darbus vienlaikus. Vienā skriešanā, pat nezinu, pa kuru laiku meitas izauga. Man bija ļoti agri jāceļas, un vecākā meita jaunāko pati izvadāja uz bērnudārzu, viņām ir sešu gadu starpība. Šķiet, savos 33 gados izskatījos sliktāk nekā tagad. Bet tad saņēmos un 2004. gadā aizbraucu uz Angliju."
Enerģijas un domu spēks
Tomātu siltumnīcā Anglijā Zina nostrādājusi pa pusgadam divus gadus: "Sapratu, kā var pelnīt naudu – tu strādā no agra rīta līdz vakaram, bet arī saņem par to. Te es ar šūšanu tādu naudu nopelnīt nevarēju. Darbā siltumnīcās daudzas meitenes slodzi izturēt nevarēja. Es savukārt cēlos stundu ātrāk – pulksten piecos vai sešos – un gāju pie okeāna vingrot. Kad atgriezos no Anglijas, sapratu, ka man ir jāizmēģina, kas ir joga, kas ir reiki, kas ir ciguns. Visur ieguvu pirmo meistara pakāpi, bet tālāk mācīties negāju. Tad būtu jāizvēlas viens virziens un šūšana jānoliek malā."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 13. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!