Lielie alkohola ražošanas uzņēmumi pret drabiņu destilātu izturas diezgan nevērīgi. Tas rūp tikai nelielai saujiņai vīnkopības speciālistu. Tomēr, neraugoties uz to, pēdējā desmitgadē tirgū nonācis iespaidīgi plašs spiedpalieku brendiju Tresterbrand piedāvājums, kuru kvalitāte noteikti tiem neliek palikt grapas ēnā.
Drabiņu brendijs Vācijā nekad nav bijis lielo alkohola ražotņu intereses lokā. Destilātu ražotāji jau kopš IX gs. koncentrējušies uz vīna destilātiem, drabiņu destilātus atstājot "lauku radinieku" statusā. Vīndari vīnogu spiedpaliekas apstrādāja tikai pašu patēriņam. Līdz pat XX gadsimta vidum tresterbrands bija lauku produkts bez īpašām ambīcijām. Vīnogu audzētāji bez jebkādiem priekšrakstiem destilēja spiedpaliekas, kā vien ienāk prātā. Norādes par izmantotajām šķirnēm uz etiķetēm nebija pieņemts likt vēl pat XX gs. otrajā pusē.
Viss mainījās 80. gados
Apvērsums domāšanā notika pagājušā gadsimta 80. gados, kad vīndariem iedvesmu sniedza itāļu grapas panākumi un vietējo šķirņu vīna kvalitātes uzlabošanās. Tirgū parādījās konkrēta gada un tīršķirnes tresteri. Daži vīndari čagu brūzi sāka uzskatīt ne tikai par papildienākumu avotu, bet arī par pastāvīgu uzņēmējdarbības veidu.
Ap 1990. gadu pārdošanā tika laisti pirmie tresterbrandi, kuri kvalitātes ziņā varēja sacensties ar labāko itāļu grapu. Tomēr tādi apzīmējumi kā "Mozeles grapa" parādās tikai sarunvalodā, bet ne uz etiķetēm, jo oficiāli par grapu (grappa) drīkst saukt tikai spiedpalieku brendiju no Itālijas un itāļvalodīgajiem reģioniem.
Vācijas tresteri pārsvarā tiek destilēti vara destilācijas katlos – modernajās iekārtās destilē vienu reizi, bet veco laiku iekārtās – ar dubulto destilēšanas metodi. Atšķirībā no itāļu grapas tresteru gatavošanā nav nekādu ierobežojumu attiecībā uz mitruma līmeni drabiņās. Tādējādi atšķirība starp vīnogu brendiju un vīnogu spiedpalieku brendiju ir visai plūstoša, nekonkrēta.
Mūsdienās vairums tresteru pārdošanā nonāk tikai pēc ilgstošas izturēšanas – daži nogatavinās ozolkoka mucās desmit un vairāk gadu. Tikai nedaudzi ražotāji eksperimentē ar citiem koksnes veidiem – akāciju, ķirškoku vai zīdkoku.
Labākie reģioni "Mazās destilēšanas atļaujas" bieži sastopamas Vācijas dienvidos, īpaši Bādenē. Daudzas vīnogu saimniecības tur ražo pašas savus tresterbrandus. Šie neatkarīgie alkohola ražotāji drīkst saražot ne vairāk kā 300 litru tīrā alkohola gadā. Taču, pārrēķinot to normāla stipruma alkoholā, tiek iegūts pietiekams daudzumus pudeļu, lai saimniecībai tas būtu pietiekami iztikšanai. Spiedpalieku brendijus destilē arī licencēti destilēšanas uzņēmumi.
Bādenes dārgākais tresterbrands nāk no Bodenezera apkaimes. Visiecienītākās ir vēlā burgundieša spiedpaliekas, jo tās jau ir fermentējušās un var tikt destilētas nekavējoties.
Vācijā mūsdienās destilē galvenokārt aromātisku šķirņu Gewürztraminer, Muskateller, Kerner drabiņas. Burgundieši destilē no savām balto vīnogu Chardonnay drabiņām.
Cits populārs tresterbranda reģions ir Frankonija – tur brendiju destilē gan no vēlajām baltajām un pelēkajām burgundieša vīnogām, gan arī no Silvaner.
Daudzi vīndari drabiņu brendijus destilē tikai tajos gados, kad ir pieejamas atbilstošas drabiņas un iepriekšējie krājumi izpārdoti. Nelielos daudzumos tiek destilēti brendiji arī no cēlās puves skarto vīnogu un ledusvīna vīnogu spiedpaliekām.
Mozelē drabiņu brendijus ilgu laiku gatavoja vienīgi no Riesling vīnogām, ko parasti pārdeva bez nogatavināšanas mucās. Tikai pēdējās desmitgadēs parādījušies augstvērtīgi, mucās nogatavināti drabiņu brendiji. Dažkārt tos iztur pat desmit gadu.
No Zāras drabiņām visleģendārākais brendijs top Austrijā Hansa Reizetbauera destilētavā.
Pfalcā vairums vīndaru nenodarbojas ar vīna destilēšanu, tomēr savas drabiņas viņi destilē paši. Plašs drabiņu destilātu piedāvājums ir no Alzenctāles līdz pat Elzasas robežai. Gewürztraminer Dienvidpfalcā dod ļoti spēcīgas, pikantas drabiņas. Citviet ražo elegantākus, aromātiskākus brendijus.